Parīze un pirkstu nospiedumi
Vismazāk jau nu šīs rindas es rakstu tālab, ka vēlos laist pasaulē vēl vienu viedokli par notikumiem Parīzē, tomēr neatsaukties uz tiem arī būtu dīvaini – šī ir man personiski tuva un nozīmīga pilsēta. Esmu par to rakstījis divos savos romānos, vairākos tūrisma aprakstos, esmu bijis tur labās un ne tik labās dienās. Arī tad, kad streiko un dedzina auto. Kad pagājušās nedēļas nogalē notika tas, kas notika, man sociālajos tīklos uzdeva jautājumu – bet kāpēc tu nesēro, piemēram, par notikumiem Beirūtā? Vai šī traģēdija un asinis tev ir mazāk svarīgas?
Atbildēju, ka atšķirībā no dieviem, kas ir pati pilnība, vai Jēzus, kas tika sūtīts, lai mīlētu visu cilvēci, esmu visnotaļ nepilnīga būtne, cilvēks, un, loģiski, pirmām kārtām skumstu un sēroju par tiem, kas man ir tuvi personiski. Dzīve tā ir iekārtota, un tāda ir cilvēka daba. Tas nav nekas ārpus normas esošs. Tepat Latvijā katru dienu dzimst un aiziet simtiem tautiešu – par to iedomājamies vien tad, ja redzam no dzemdības nama iznākam laimīgos vecākus ar mazo cilvēciņu rokās vai nejauši ieraugot sēru procesiju. Tāpēc, manuprāt, tāda skaļi izbazūnēta visas pasaules mīlestība ir diezgan liekulīga. Kad par to sāk runāt, allaž ieskanas trauksmes zvans galvā, jo man kopš bērnības šķiet, ka šī vispasaules mīlestība vairāk ir tirānu, diktatoru un totalitāru režīmu piedeva, kas aiz publiskām bažām par Nikaragvas bērniem vai indiāni Leonardu Peltijeru, vai doktora Haidera apetīti patiesībā slēpj savas personiskās savtīgās intereses, šo pasauli iekarot un galu galā arī pazemot. Varbūt tā ir tāda padomju bērnības trauma, kas radusies, sēžot politinformācijas stundās un iepazīstot seno karavadoņu dzīves stāstus?
Tie, kas lasa manus komentārus, nevis lai apsaukātos, bet gan debatētu un domātu, zina, ka jau kopš pavasara uzdodu savās ikpiektdienas slejās jautājumu – kā valdība domā pārbaudīt to bēgļu identitāti, ko, sekojot starptautiskām konvencijām, bet vairāk gan Eiropas naudai, gatavojas uzņemt Latvijā. Cilvēkus, kuri uzdeva līdzīgus jautājumus arī citur, pērnvasar un šoruden interneta troļļi apsaukāja par paranoiķiem, rasistiem, nacistiem un sazin ko vēl. Nu, kad Parīzē asinspirti sarīkoja musulmaņi ar kalašņikova automātiem un šahīdu vestēm, izrādījās, ka vismaz daži no atbildīgajiem par šo briesmīgo noziegumu ir tikuši izglābti no bēgļu laivām.
Šonedēļ es redzēju mūsu Ministru prezidenti Straujumas kundzi rīta ziņu studijā, uztrauktu un joprojām nespējīgu atbildēt uz šo šķietami vienkāršo jautājumu, ko uzdod tik daudzi. Paldies dievam, vismaz viņa vairs nepiesedzās ar kaut kādām absurdām bēgļu cilvēktiesībām, kas tika piesauktas vēl nesen. Iedomājieties, mēs par to esam spiesti tirdīt valdību laikā, kad pašu valsts pilsoņiem, lai iegūtu jaunu pasi vai identitātes karti, ir brīvprātīgi (kā tādiem noziedzniekiem filmās) jānodod savi pirkstu nospiedumi. Sakiet, kur te ir loģika un kādas ir manas cilvēka tiesības? Un tomēr, kā valdība domā pārbaudīt bēgļu identitāti?
Man interesē, cik ilgi slēpsimies aiz izvairīgi stieptiem ēēē, vai atbildēsim kā Juris Kaža, kurš ielika sociālajos tīklos emocionālu bildi ar latviešu bēgļu laivu pie Visbijas krastiem un uzdeva spekulatīvu jautājumu – vai jūs arī viņus sūtītu atpakaļ? Tā, it kā visi toreiz laimīgi palika Zviedrijā un nebūtu bijis Trellerborgas ostas, transportkuģa Beloostrov un saraksta ar 167 vīriem, kuru laiva tika pagriezta atpakaļ.