Māksla un tās demolētāji
Svētku laiks mēneša vidū starp Lāčplēša dienu un 18. novembra svinībām ir laba iespēja nokratīt rudens nestās tumsas nomācošo sajūtu. Nekāda liela prieka no izslavētās pulksteņa grozīšanas, pret kuru daļa tautas jau gadiem protestē, nav. Četros vakarā krēslo, deviņos no rīta vēl ir krēsla, bet dienas vidus nereti tik apmācies, ka bez ieslēgtas gaismas neiztikt. Kā šo laiku esam nodzīvojuši?
Vispirms jāatzīmē mūsu policistu veikums – beidzot aizturēti visi atkārtotās Maidana izstādes demolētāji. It kā neviens neko nebija redzējis un dzirdējis, tomēr rezultāts ir. Vai būs spriedums, vai varbūt advokāta aizkustinošā aizstāvības runa par puišu grūto bērnību un tās smagajām morālajām traumām policijas darbu pārvērtīs par tukšu laika šķērdēšanu – pagaidām pāragri zīlēt. Jautājumu te daudz, tostarp – kāds vispār varētu būt spriedums lietā par mākslas izstādes demolēšanu, lai vai kāda vienam vai otram šķistu izdemolētā māksla? Un vai gadījumā šī demolēšana nav sekas tai nesenajai pilsētvides tradīcijai Latvijā, kad novieto skvērā kādu mākslu vien vēlies, pēc dažām dienām salauzts tiek viss. Tieši tā bieži vien notika deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā, kad piesmiets tika gan cienījams profesionāļu veikums, gan mākslas skolu audzēkņu pirmie darbiņi. Postītāju toreiz bija daudz, to sugas dažādas: kapu pieminekļu zagļi, krāsainā metāla cienītāji, stulbeņi vienkāršie, grafiti giganti un citi. Var pieļaut, ka Latvijas neatkarības laikā ir izaugusi daža paaudze, kura domā, ka demolēt mākslu ir norma. Diez vai viņi visi aizbraukuši uz Angliju.
Mākslas jomā šonedēļ turpinās atskaņas par tā saukto Putina vāzes lietu, kuru jau izbrāķējuši pat divi muzeji. Runa ir par Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas veidoto darbu, ko vispirms nepieņēma mākslas muzeja Rīgas birža izstādē Pazaudēts un atrasts, bet pēc tam Porcelāna muzejs atteicās vest arī uz izstādi Viļņā. Uz vāzes vienas puses attēlota Katrīna Lielā, bet uz otras puses Vladimirs Putins. Skaidrs, ka mākslinieces tagad apgalvo, tā esot cenzūra, kamēr izstāžu kuratores teic – šī vāze neesot iederējusies izstāžu konceptā, turklāt Rīgas biržas izstādē noraidīta arī virkne citu darbu.
Ir vai nav cenzūra? Vismaz formāli kuratores nemin nekādus politiskus apsvērumus, starptautisko situāciju vai Ministru kabineta noteikumus, tātad vārds cenzūra te formāli lietots nevietā. Savukārt, ja runa ir par vecmodīgo pašcenzūru vai mūsdienīgo ideāli slideno politkorektuma jēdzienu, kaut ko pierādīt ir vēl grūtāk. Ko lai iesāk, ja, piemēram, pasākums nenotiek «mīļā miera labad»? Tā nu mēs te pragmatiski rēķinām, kurus lāčus labāk nebarot un nekaitināt, kaut arī vēstures gaita daiļrunīgi liecina – lāci šāda rēķināšana neinteresē.
Visticamāk, šis konflikts ir jādefinē kā sadures zona starp politkorektumu un atšķirīgām mākslinieciskajām gaumēm. Jāpievērš uzmanība arī tam, ka mākslas darbs tapis kā «viens liels protests». Apzināts mēģinājums provocēt skandālu allaž rada institucionālu pretestību, turklāt, ja tā, tad šis mērķis ir panākts un vāzei uzmanība ir tikusi pievērsta: publikācijas medijos, ekspertu viedokļi, raidījums televīzijā. Ko lai vēl te piebilst? Droši vien to, ja eksponēto mākslu kāds protestētājs izstādē sadauzītu, troksnis ap mākslu sasniegtu savu kulmināciju. Tikai ko iesākt izstādes kuratoriem Latvijā, valstī, kur pēdējo pāris mēnešu laikā ir bijuši jau trīs ar mākslas darbiem saistīti demolēšanas gadījumi? Cerēt uz apdrošināšanu, kurai nereti nepietiek līdzekļu? Vai uz nebeidzamu tiesu procesu, cerot uz zaudējumu piedziņu no vainīgajiem, kam parasti gan nepieder nekas vairāk par dažiem fiksajiem kredītiem un minimālo algu.
Ja esmu sācis par dažādām skaļām debatēm, šonedēļ klusi, bet noteikti izšķirošajā fāzē ievirzījušies notikumi ap Latvijas Literatūras centru (LLC). Pēdējie jaunumi īsumā ir šādi. LLC atmaksājis Kultūras ministrijas pieprasīto summu 8813,92 eiro, nokārtojot saistības ar šo naudas devēju. Savukārt Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) izplatījis preses relīzi, kurā teikts, ka LLC ir iesniedzis atskaites par vēl 2738,97 eiro, tomēr par atlikušo summu 70 932 eiro apmērā nekādas atskaites nav saņemtas. Arī nosauktā summa kontā nav atmaksāta, tāpēc, kā teikts paziņojumā, VKKF «plāno likumdošanā noteiktajā kārtībā vērsties tiesā ar prasību pret biedrību Latvijas Literatūras centrs». Lai nu kas aizkulisēs tiktu melsts par šo gadījumu, fakts ir tāds, ka naudas atgūšana šeit notiek likumā paredzētajā kārtībā, kas ne vienmēr vērojams šajā valstī.