Atspulgs greizā un netīrā spogulī

 
©F64

Šokējošais notikums pie Garkalnes, kad kravas auto uztriecās riteņbraucēju grupai, kura veica ierasto treniņbraucienu, masu medijos jau pagūts nodēvēt par iespējamo otro Zolitūdi. Ticu, ka atbildīgās iestādes izdarīs visu, lai saprastu, kāda ļaunā feja izrīkojās ar poļu šoferi, kurš nelaimi izraisīja.

Negadījums ir noticis, tāpēc pamatoti ir uzdot jautājumu par to, kas jādara, lai šāda nelaime neatkārtotos un, nerīkojot farsu ar dažādām komisijām, sakārtotu lietas, no kā atkarīgas mūsu dzīvības un drošība uz ceļiem. Katrs, kam ir lielāka vai mazāka pieredze pie stūres, zina nostāstus par tālbraucēju fūrām, kuru šoferīši «mauc uz nebēdu», ignorējot visus iespējamos noteikumu pantus. Arī to, ka pie stūres viņi sēž daudz garākas stundas, nekā tas būtu pieļaujams. Tomēr, kas no tā mainās? Vai tāpēc lielos auto rūpīgāk kontrolē Ceļu policija? Vai ārzemju un vietējie tālbraucēji zina – šī ir valsts, kur noteikumus labāk nepārkāpt – sekas būs ļoti nepatīkamas. Diezin vai mūsu sodi kādu biedē.

Lai šoferi atpūstos, jābūt vietām, kur to darīt. Vai Latvijā tāpēc vairojas moderni stāvlaukumi, kur tālbraucēji varētu civilizēti piestāt un atvilkt elpu, ievērojot Eiropā pieņemtās normas? Tos taču nemaz tik daudz nevajadzētu – dažus uz galvenajām maģistrālēm. Liekas, sīkums. Praksē ir gluži otrādi. Stāvlaukumi pazūd. Jaunākais piemērs – stāvlaukums pie Valmieras bijušā rajona robežas, kas pēc autoceļa Rīga–Valmiera attiecīgā posma pabeigšanas kļuvis par zaļu pļaviņu. Sākumā dažs tur pēc veca pieraduma mēģināja piestāt... un iestiga.

Monētai ir arī otra puse, jo ne jau šoferīši vien veido kopainu uz mūsu ceļiem. Vai viss tika darīts, lai nodrošinātu sportistu grupas pārvietošanos? Kāpēc, piemēram, treniņi notika uz ceļa posma, kur ir remontdarbi un jau tā apgrūtināta satiksme. Tā nebūt nav vienīgā reize. Pats esmu piedzīvojis situācijas, kad Murjāņu ceļa remonta karstumā luksofori darbojās ik pa kilometru un bija tikai viena braukšanas josla, puiši minās, bet aiz viņiem vilkās nebeidzami gara auto karavāna. Īsti loģiski tas nav! Kāpēc, piemēram, divi resori nevarētu sēsties pie viena galda un vienoties, ka sportistu treniņu grupu pavada Ceļu policijas auto. Tie taču tāpat tajā laikā patrulē uz ceļiem! Labums un drošība būtu daudz lielāki, ja sporta skolas un policija šajā jautājumā rīkotos saskaņoti. Ceļu remonti Latvijā būs vēl gadus divdesmit, tā ir realitāte, ar kuru jāsadzīvo visiem – gājējiem, braucējiem, sportistiem.

Nezinu, varbūt kāds, šo lasot, nosmīnēs un teiks – jau atkal pasaules lāpīšana un naivums, kas piemīt kultūras darbiniekiem. Tomēr es domāju, ka mēs šajā valstī dzīvosim labi vienīgi tad, ja te būs kārtība. Bet kārtība ir panākama tikai kopējā darbā. Nav iespējams dzīvot valstī, kur ir izcila satiksmes drošība, bet nikni, nabadzības plosīti iedzīvotāji. Nav iespējams dzīvot valstī, kur vienā jomā ir noturīgi pasaules panākumi, bet pensionāri nespēj nodrošināt sev cilvēka cienīgas vecumdienas. Nevajag gaidīt ģeniālu mākslu, ja buksē valsts pārvalde. Mēs skatāmies cits uz citu, gaidām brīnumu, bet nav jau bērnība un Ziemassvētki. Brīnumu nebūs!

Tie pazuduši daudzajos darbos, šaurajā nozaru specializācijā un pelēkajā ikdienā. Nespēja palūkoties plašāk, piņkerēšanās pašu radītās direktīvās, politkorektā problēmu noklusēšana atņem drosmi, iniciatīvu. Ir divas loģikas – cilvēciskā un birokrātiskā. Pēc vienas – viss iet uz galu, pēc otras – miers mājās. Mēs tomēr nespēsim ilgstoši nosēdēt divās tik pretrunīgās pasaulēs vienlaikus, un šāda dubultā grāmatvedība maksās dārgi.

Traģiski nelaimes gadījumi ir palicis gandrīz vienīgais, kas mūs vēl spēj vienot, un arī tad redzam, vilnim aizplūstot, sākas politisks cirks ar vainīgo meklēšanu. Cik daudz ūdeņu aiztecējis pēc Zolitūdes, tomēr vai esam saņēmuši skaidras atbildes – kļūda bija tur un tur, pārējie iepirkumu centri ir desmit reižu pārbaudīti, nekas tāds vairs nenotiks. Mums joprojām debates aprobežojas ar grēkāžu meklējumiem aizmirstu pagātnes politiķu aprindās.

Vienmēr jau kādu var atrast: atvaļinātu premjerministru, dziedātāju, kurš uzstājies nepareizajā koncertzālē, tikai kārtība un loģika no tā nevairojas. Reizēm šķiet, mēs dzīvojam valstī, kas patiesībā ir greizs padomju zemes atspulgs netīrā spogulī. Gandrīz viss, par ko lamāja komunistus, tagad attiecināms uz neatkarīgo Latviju. Vai nebūtu laiks uzņemt kursu uz sakārtotu un cilvēkiem draudzīgu valsti?



 

Rīgas namu pārvaldnieks