Politkorektums apdraud vārda brīvību
Jēdziens «politkorektums» man nekad nav šķitis personiski tuvs vai īpaši cienījams, tomēr, atzīšos, arī es dažkārt esmu mēģinājis būt politkorekts situācijās, kad turpināt uzstāt uz savu viedokli nozīmētu saasināt situāciju, kas jau tā šķiļ zibeņus un pērkonu. Lielas jēgas no tā tomēr nekad nav bijis, jo vecā paruna, ka gudrākais piekāpjas, visbiežāk ir laba tikai uz papīra. Praksē parasti politkorektuma izpausmes oponenti uztver nevis kā žestu, ko pienāktos novērtēt, bet gan kā pretējās puses vājumu, un tad nu gan sāk darboties cita paruna – apetīte aug ēdot.
Latvijas gadījumā tipisks nevienam nevajadzīgs politkorektuma stāsts vairāk nekā divdesmit gadu garumā ir nemitīgā atvainošanās par dažu mūsu pastulbo tautiešu cūciskajām izrīcībām Otrā pasaules kara laikā. Prezidenti var atvainoties, cik grib un kam grib. Kas no tā mainās? Vai latviešus tāpēc neapsaukā par fašistiem un neonacistiem? Pēdējais piemērs – it kā nevainīgā piemiņas vietas atklāšana nacionālajiem partizāniem Īlē pagājušajā nedēļā, ko Krievijas Ārlietu ministrija jau paguvusi nodēvēt par «cinisku akciju un nacisma heroizācijas faktu».
Kas tad īsti ir politkorektums? Jēdzienam ir dažādas definīcijas. Vienas runā, piemēram, par politkorektumu kā par cēlu ideju paturēt savu viedokli pie sevis, upurējot to par labu kādam oficiālajam uzskatam. Savukārt MerriamWebster vārdnīca to definē kā piekrišanu idejai, ka cilvēkiem vajadzētu būt uzmanīgiem, nelietot valodu vai nerīkoties tā, kas varētu aizskart konkrētu cilvēku grupu. Var jau te virpināt vārdu mežģīnes un izdomāt vēl ko elegantāku, tomēr latviešu valodā, ko dažs labs mūsdienās uzskata par pārāk neattīstītu, politkorektuma jēdziena sinonīmi ir divi – divkosība un apzināts melīgums. Vēl vairāk. Prasība pēc politkorektuma ir pretlikumīga, jo paģēr atdot daļu savu konstitucionālo tiesību, ko garantē ne vien Latvijas Republikas Satversme, bet arī virkne starptautisku aktu. Stingri vērtējot, prasība pēc politkorektuma jebkurā situācijā ir mēģinājums ieviest «labprātīgu cenzūru».
Es pieņemu, ka ne visi lasa juridiskus dokumentus, tāpēc atgādināšu, ka ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pants nosaka: «Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus; šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām.»
Savukārt mūsu Satversme, kas ir krietni senāka par šo 1948. gada ANO deklarāciju, 100. pantā skaidri un gaiši saka: «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.»
Tieši to – vārda brīvības ierobežošanu – prasībā pēc politkorektuma strīdos par bēgļu uzņemšanu vai neuzņemšanu vēlas panākt tie, kas stumj Latviju pa bezierunu piekrišanas ceļu šajā jautājumā, kušinot oponentus. Nevis diskusijas, bet padevīga klusēšana, paslēpjot to aiz «smaga starptautiskā situācija» un «sabiedrotie mūs nesapratīs» politkorektās maskas.
Savas tiesības, kuras nosaka starptautiskas vienošanās, ir arī bēgļiem. Tās, protams, jāievēro, kaut vai vadoties no elementāras saprāta loģikas, jo arī mēs paši, nedod Dievs, varam nonākt situācijā, kad vajadzēs lūgt palīdzību. Par to nav vērts diskutēt. Arī ekonomiskās migrācijas jautājums ir Latvijai sāpīga lieta – it kā nu mūsu tautieši paši nebrauktu peļņā uz pārtikušajiem Rietumiem. Tomēr tie nav argumenti, lai aizbāztu muti oponentiem, inkriminējot viņiem dažādas necilvēka īpašības.
Nav ko apsaukāt par rasistu katru, kurs savā tiešumā pajautā, kas notiks, ja uz Latviju atbrauks tūkstoš arābu, turklāt arī musulmaņu, vai tūkstotis izceļotāju no Āfrikas. Viņu ādas krāsa, reliģija un paražas, ja kāds to vēl nav pamanījis, tik tiešām atšķiras no mūsējām. Kāpēc mums vajadzētu nodrošināt viņiem simt vai vairāk eiro dienā, ja dažs mūsu pensionārs nesaņem 100 eiro mēnesī. Tas nav mūsu pienākums – dot vairāk, nekā ir mums pašiem. Kāpēc jebkurš, kas pavaicā – kā valdība nodrošinās bēgļu cilvēktiesības un kārtību valstī –, tiek apzīmogots ar ksenofoba zīmogu? Tās ir manas pilsoņa un cilvēka tiesības zināt, kā tiks risināts bēgļu jautājums, protestēt, izmantojot demokrātijas normu arsenālu, un prasīt, lai manas valsts politiķi šajā jautājumā pieņemtu gudrus, pārdomātus lēmumus.