Vandaļi, Rainis, migranti

Trešdiena Latvijas vēsturē ieies ar to, ka beidzot mūsu valsts arī pret mākslu vērsto vandalisma aktu ziņā ir pielīdzinājusies pārējai pasaulei, jo kāds, «iespējams, garīgi nelīdzsvarots vīrietis» Latvijas Mākslinieku savienības galerijā 11. novembra krastmalā trešdien sabojājis Salvadora Dalī un Pablo Pikaso mākslas darbus. Sīkāki negadījumi Latvijas muzejos un galerijās notikuši arī agrāk, bet nu esam saskārušies arī ar to, ka cietuši pasaulē pazīstamu klasiķu radīti mākslas darbi. Cerams, tie vismaz bija apdrošināti un rīkotājus negaida visas kustamās un nekustamās mantas apķīlāšana, kā arī citas nepatikšanas. Kaut gan ej nu zini, kā ir ar tiem apdrošinātājiem, – Rīgas pils lietā viņi demonstrēja, ka nesteidzas maksāt solīto.

Aizvadīto septiņu dienu svarīgākie notikumi kultūrā risinājās pagājušajā piektdienā – Raiņa 150. jubilejas svinībās. Visa bija tik daudz – mūzikā, teātrī, masu medijos. Latviešu dzejniekiem tā bija lielā iespēja uzrunāt klausītājus ne vien pie klasiķa pieminekļa esplanādē, bet arī Latvijas Radio tiešraidē. Viss notika raiti, un, izrādās, kaut ko labu varam paveikt arī šodien, bet dzeja ir vajadzīga un spēj uzrunāt cilvēkus, ja vien šī uzrunāšana notiek mūsdienu pasaulei saprotamā valodā. Daudzi klusībā gaidīja, vai Raiņa dzimšanas diena varētu dot kādu jaunu paliekošu impulsu kultūrai. Tik tiešām jubilejas svinības varētu kļūt par savdabīgu lūzuma punktu sabiedrības un kultūras attiecībās, ja vien cilvēcisks un pusēm saprotams dialogs tiks turpināts arī tad, kad Rainim vairs nebūs 150, bet Latvijas kultūrpolitikas veidotāji sapratīs – vērtības ir dzīvas vienīgi tad, ja protam tās aktualizēt. Par kultūras notikumiem šoreiz varētu turpināt vēl ilgi, galu galā. Rudenim pienākot, tradicionālo pasākumu sezona tikai sākas. Tomēr kultūra diemžēl ir tikai fons, uz kura ne vienam vien Latvijas pilsonim bažās sažņaudzas sirds par pasaulē notiekošo. Bēgļu jautājums ir visa centrā. Tomēr arī te Rainis tika piesaukts, jo latviešu piketētāji rokā turēja daiļrunīgu plakātu – Arī Rainis bija bēglis.

Bija gan bēglis, bet salīdzināt Raiņa bēgšanu ar mūsdienu «viltoto pasu sīriešu» plūsmu nav korekti. Rainis un Aspazija, bēgot no 1905. gada revolūcijas soda ekspedīcijām, vēlējās apmesties Itālijā. Teorētiski viņi to varētu, bet praktiski Itālijas valdības toreiz no cara impērijas izbēgušos revolucionārus aizturēja un atdeva Krievijai. Šā iemesla dēļ dzejas karaļpāris izvēlējās Šveici, kas nebūt nebija paradīze, – pabalstus nemaksāja, lai neizraidītu, dzīvot nācās ar viltotām pasēm. Tas tomēr ir gluži cits stāsts, tāpat kā salīdzinājums ar Otrā pasaules kara laika bēgļu laivām un skarbajiem uzņemšanas noteikumiem Kanādā, ASV, Austrālijā.

Šonedēļ Eiropā notiekošais – robežu slēgšana, mēģinājums atkratīties no bēgļu problēmu risināšanas – ir loģiska atbilde nekaunīgai realitātes un propagandas sadurei. Tajā, no vienas puses, sastopas acīmredzamas nepatiesības, kur ir pieņemamas pat tik ciniskas spekulācijas kā noslīkušā sīriešu puisēna fotogrāfiju publiskošana, pretrunā virknei preses, cilvēktiesību, bērnu tiesību un elementāras loģikas normām visā civilizētajā pasaulē. No otras puses, šajā svaru kausā ir saniknoto bēgļu izmētātās pārtikas un pirmās palīdzības paciņas, ko labticīgie eiropieši, melīgu mediju apstulbināti, vislabāko nodomu dēļ sarūpēja no visas sirds. Izrādījās, lai ko teiktu propaganda, emigrantu pūlis bļauj – we want Germany! Tas nekādi neasociējas ar patvērumu alkstošiem sērdienīšiem. Man kā Eiropas pilsonim ir kauns par Eiropas politiķiem, kas cenšas nopirkt līdzjūtību ar mirušu bērnu fotogrāfijām un safabricētiem šausmu stāstiem. Ja Latvijas mērogā mēs nevaram lepoties ar drosmīgiem medijiem, kas nebaidās smieties par šiem nožēlojamajiem plāniem, par laimi Eiropai, mums joprojām ir Charlie Hebdo. Redzot šā politnekorektā karikatūru žurnāla jaunāko numuru, ir ticība, ka veselais saprāts kontinentā nav zudis, lai arī zīmējumi par noslīkušā Ailana tēmu balansē uz trauslās skandāla robežas.

Kritisks prāts, loģiskā domāšana un spēja palīdzēt tiem, kam tas reāli vajadzīgs, ir vienīgais, kas var glābt Eiropas stabilitāti. Ja nepratīsim kara upurus nošķirt no zombēta un mantkārīga pūļa, kas meklē laimi tur, kur dāsnāki sociālie pabalsti, tā tiešām būs mūsu pašu problēma, kuru godam nopelnīsim apstākļos, kad vairākumam tiek iestāstīts, ka vara esot viņu rokā, kaut mazākums ar šo varu un vairākumu spēlējas kā ar alvas zaldātiņiem Māra Čaklā dzejolī. Tikai mēs neesam alvas zaldātiņi.