Cīņa ar realitāti
Ribentropa, Molotova, puča un Baltijas ceļa gadadienas atskaņās nācās piedalīties kādā sarunā, kurā tika tērzēts par bezgala daudzām tēmām. Nekā neierasta vai nedzirdēta tur nebija, viss plūda kā parasti.
Sākot no mūžīgajām alkām pēc jaunas dziedošās revolūcijas, beidzot ar kādu dīvainu, bet latviešu mentalitātei specifisku klaji pretrunīgu uzskatu kopāsadzīvošanu vienās smadzenēs, kuru labi atklāj divi draudzīgi pretmeti: no vienas puses, fui, nu kā tā Prāta vētra un Renārs Kaupers ar tiem krieviem sasējušies, bet, no otras puses, vai, cik labi, ka Dinamo vinnēja pirmo sezonas spēli KHL! Vienā svaru kausā – māksliniekam krievu nauda smird un ir apkaunojums to ņemt, otrā – hokejisti sarauj, sarauj par to pašu krievu naudu.
Tādi nu mēs, latvieši, esam. Kašķīgi, lētticīgi un no mēness fāžu labvēlības atkarīgi. Kad tirgojam šprotes, brīvība lai stāv pie ratiem, savukārt arī lielajā pelnītkāres gaisotnē, drošs paliek drošs, kaut kur uz rezerves sliedēm jādežurē pa tizlam Antiņam, kas laiku pa laikam sastrēbs runas vīru savārīto putru un uzstīvēs mūs augšā stiklā kalnā. Arī tad, ja paši to negribam. Loģika ir apbrīnojami juceklīga. It kā būtu iespējams palikt nevainīgam, piedaloties orģijās. Varbūt tāpēc mūsu galvās un dzīvēs viss joprojām arī iet juku jukām, jo mūsos pašos nav elementāras kārtības. Arī šodien ir gandrīz tāpat kā pēdējās dienās bieži pieminētajos atmodas laikos, kad ideālisti mētāja idejas, kam vēlāk bija maz kopīga ar notiekošo, bet manīgie tikmēr rausa naudu, tirgojot visu, kas nebija piesiets.
Tikai nekādas dziedošās revolūcijas vairs nebūs. Ne šogad, ne nākamgad, ne tuvākajos gados. Neapmierinātības tvaiks mūsdienās tiek nolaists, vai nu nopērkot viena virziena biļeti, kura garantē zemu vietu Rietumu veco valstu sociālajā hierarhijā, tomēr Latvijas apstākļiem neiedomājami pārtikušu un nodrošinātu dzīvi, vai arī sociālajos tīklos, kur Latvijā palikušie idejiskie idejo, ciniskie ciniķo, bet troļļi troļļo. Un tur gluži tāpat kā masu medijos jebkura ziņa noveco, vēl nespējusi piedzimt, ja neesi trāpījis tās rašanās brīdī, pēc piecpadsmit minūtēm jau būs par vēlu – tu esi bezcerīgi atpalicis, senils un neinteresants.
Ir jau jauki izkliegt savu sāpi tīmeklī, jo tas lielā vienaldzībā ņem pretī pilnīgi visu – no malas tas izskatās gluži tāpat kā Holivudas komēdijās apspēlētais dieva pienākums uzklausīt visu konfesiju ticīgo lūgšanas. Nelaime vien tā, ka ar blogošanu, laikošanu un šērošanu tikpat kā neko nav iespējams mainīt patiesajā dzīvē, un šī iespēja arvien samazinās proporcionāli sociālo tīklu dalībnieku pieaugumam, kuri izmisīgi nolaiko visu, kas tur parādās, bailēs kļūt neaktuāli un nepamanīti. Netiekot galā ar reālo dzīvi, mēs cenšamies kompensēties virtuālajā pasaulē, bet cerības uz panākumiem tikpat kā nav, un no virtualitātes paēdis arī nekļūsi.
Lai gan sabiedrības pētnieki par notiekošo runā kā par nebijušu modes tendenci, šāds indivīda mēģinājums sadalīties starp realitāti un izdomāto pasauli jau nav nekas specifiski 21. gadsimtam raksturīgs. Cilvēks, pārliekot avīzes tekstā Raiņa dzejas rindas, vienmēr ir centies bēgt no dubļiem, kas valda lejā, uz mākoņiem, kas nav aizsniedzami pat putniem. Viņš bēg gan ar transu izraisošu rituālu piekopšanu, gan realitāti paplašinošu vielu lietošanu, gan ar reliģiskas prakses izkopšanu, gan ar mākslas darbu palīdzību. Mūsdienās aktuālā matriksa pasaule ir tikai daļa no senākas, lielākas bēgšanas, kas notiek tā vietā, lai raudzītos realitātei sejā un censtos to darīt kaut nedaudz mazāk absurdu, saprotamu un civilizētu.
Visi šie mēģinājumi meklēt paplašinājumus galu galā izrādās bezcerīgi un neīstenojami. Cerētās izejas vietā agri vai vēlu uzrodas strupceļš, un tālāka bēgšana izrādās neiespējama. Vienīgā iespēja ir izeja reālajā pasaulē, un tad nu atklājas, ka tā indivīda virtuālās prombūtnes laikā sevi aizvien vairāk iegrožojusi patērētājfilozofijas rāmjos, dalot cilvēkus mērķauditorijās un fokusa grupās. Jaunie tiek biedēti ar pinnēm un grumbām, vecie ar urīna nesaturēšanu un stīvām locītavām, bet tas viss notiek vienīgi tādēļ, lai kāds no tā visa gūtu peļņu. Tomēr kārotā peļņa un pārticība, kad tā sasniegta, nudien negarantē ne cerēto laimi, ne mūžīgo dzīvi mīlestībā, kā mūs mēģina iedvesmot neskaitāmie veiksmes stāstu autori un tiražētāji. Neraugoties uz pārpilnību, dzīve reizēm vienkārši mēdz izbeigties. Un beidzas negaidot, nežēlīgi, pat stulbi. I will always love you – reiz dziedāja Vitnija Hjūstone, nopelnot miljonus, lai galu galā noslīktu banālā vannā ksanaksa un konjaka radītajā reibumā, bēgot no realitātes, kas izrādījās daudz sarežģītāka nekā dziesmas vārdi.
Ir tomēr viegli sēdēt un spriest par patērētājsabiedrības tikumiem un netikumiem vai vēlmi aizbēgt virtuālā realitātē. Grūti ir cīnīties par sakārtotu un loģisku dzīves telpu, ko nespētu sabojāt idiotu lēmumi. Jo vairāk tāpēc, ka idiotiskus lēmumus diendienā pieņemam un veicinām mēs paši. Pat tad, ja lemšanā nepiedalāmies un no tās norobežojamies.