190 000 iedzīvotāju – 160 nāciju
Pirms nedēļas Zviedrijā bija izdevība tikties ar Botkirkas pašvaldībā strādājošiem ekspertiem migrācijas jautājumos. Šī vieta droši vien ir unikāla visas Eiropas mērogā, jo samērā nelielajā pašvaldībā mitinās ap simt deviņdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Tas, protams, nebūtu nekas sevišķs, bet viss sāls slēpjas tajā, ka šos simt deviņdesmit tūkstošus veido apmēram simt sešdesmit nacionalitāšu. Iedomājieties šo skaitli, šo īsteni Bābeles cienīgo valodu un kultūru sajukumu vienviet! Tas ir rezultāts Zviedrijas politiķu praktizētajai migrācijas politikai.
Protams, daļai zviedru tāda lietu kārtība nepavisam nepatīk. Botkirkā pat darbojas vietējā partija, kuras mērķis ir atdalīt Botkirkas lauku teritoriju – to tradicionāli apsaimnieko zviedru lauksaimnieki, kas te mitinās no paaudzes paaudzē – no Botkirkas pilsētas, kurā grūti pamanīt kādu nācēju ar tradicionālajiem skandināvu vaibstiem. Daļa zviedru savukārt kritizē valdību par neefektīvo migrācijas politiku un mēģina glābt to, kas glābjams, cenšoties integrēt iebraucējus zviedru sabiedrībā ar dažādām pilsoniskām iniciatīvām.
Savukārt neatkarīgais Botkirkas Migrācijas pētniecības centrs esot vadošais valstī. Kā stāsta tā pārstāvji, politiķi nereti ar bažām uztverot centra veiktos pētījumus – augstas klases sociologi ar universitāšu darba pieredzi tajos uzrādot reālo situāciju. Es pieļauju, ka latviešiem ar šiem speciālistiem, kas nepieder pērkamo ekspertu sugai, kas sniedz vēlamās atbildes, būtu vērts pakonsultēties, atverot savas robežas bēgļu plūsmai. Viņi tiešām varētu pastāstīt gan par segregāciju, gan rasisma izpausmēm, gan iebraucēju adaptācijas problēmām, kas katrai nācijai ir specifiski savas. Tas būtu reāli noderīgi.
Mūsu sarunā izskanēja doma, ka iebraucēji ar augstāku izglītības līmeni, kuri ir pieraduši mācīties, zviedru sabiedrībā integrējoties daudz vieglāk. Vairāk problēmu esot ar cilvēkiem, kuru izglītības līmenis ir zemāks. Diskusiju laikā tikpat kā netika pieminēta apmācību sistēma, tomēr bieži tika piesaukti cilvēki ar zemu lasīt un rakstīt prasmi, kam esot drauds palikt neintegrētiem un asociāliem. Tā vien šķiet, skolas Zviedrijā īsti galā netiek.
Te nu kā reāls palīgs tika pieminēta integrācija caur kultūru, jo īpaši laikmetīgās mākslas pārstāvju sniegtās daudzveidīgās iespējas komunicēt ar sabiedrību. Spriežot pēc tā, ko mēs redzējām, arī Botkirkā lielā cieņā ir laikmetīgā māksla, kas neatražo abstraktus lozungus, bet gan ir sociāli aktīva un integrētspējīga. Lietā tiek likti pārvietojami diskusiju centri, kas izveidoti pārbūvētos jūras transportkonteineros, dažādas publiskas akcijas, kurās tiek izmantoti jebkuru nāciju vienojoši elementi, piemēram, garšas un garšvielas. Kā noprotams, vietējā Botkirkas pašvaldība investē lielus līdzekļus laikmetīgās mākslas pārstāvju piesaistē. Kādas no pēdējā laika akcijām bijušas populārākās? Publiskas vistu kūts ierīkošana, kur jebkuram vietējam iedzīvotājam bijusi iespēja piedalīties vistu kopšanā, barošanā un vērošanā. Lekciju kurss par dažādu nāciju virtuvēs lietotām garšvielām, ko papildinājuši attiecīgo ēdienu kolektīva gatavošana un degustācija.
Protams, var vaicāt, kur te ir augstā māksla vai kultūra tās tradicionālajā izpausmē? Jāatzīst – robežas stipri paplašinātas un pakļautas sociālam virsmērķim. Zviedrijā šajā ziņā redzēto es domās dēvēju par laikmetīgās mākslas kultūras namiem, bet šajā valstī tādi šķiet ļoti populāri un efektīvi imigrantu integrācijā. Te nu jāvaicā, kā Latvijas politiķi plāno integrēt to bēgļu plūsmas daļu, ko viņi ir gatavi Latvijā uzņemt. Tas, ko joprojām lasu par nomaļiem, no civilizācijas atstatiem objektiem, kas tikšot bēgļiem piedāvāti, nudien ož pēc geto vai slēgtām nometnēm. Ka tik nu pēc tam kāroto miljonu vietā nesanāk Latvijai tipiskā šmuce – taisnošanās Briselē par cilvēktiesību pārkāpumiem.
Tikšanās reizē ar Botkirkas pārstāvjiem izskanēja arī Zviedrijas sabiedrisko mediju kritika. Zviedrijas radio un televīzijā darbojoties augstas klases žurnālistikas profesionāļi, kuru galvenais trūkums esot tas, ka viņi redzot tikai to Zviedriju, kāda aplūkojama Stokholmas centrā. Reportāžas no problēmvietām esot tendenciozas un nekvalitatīvas, tās izraisot neizpratni vietējo iedzīvotāju vidū. Klausījos un domāju, ka ir diezgan viegli būt neobjektīvam un visus viedokļus neaptverošam Botkirkā, kur nelielā teritorijā mitinās simt sešdesmit nāciju pārstāvji, tostarp arī latvieši. Tomēr interesanti, kā Latvijas sabiedriskie mediji plāno darboties integrācijas jomā? Kā viņi veidos raidījumus, piemēram, farsi valodā, un objektīvi atspoguļos notikumus Muceniekos, kur zem viena jumta mājos kristieši, musulmaņi un krišnaīti?