Izēsta ievārījuma burciņa

Turpinās odiseja ar viena no Latvijas sabiedriskā medija atzariem Radio 5 «darba uzlabošanu». Tā vadītājs Kārlis Dagilis uzrakstīja atlūgumu, savukārt Radio valde tagad lems, kā pēc notikušā pilnveidot darbu ar jaunatni. Faktiski vienkāršākais veids viņiem būtu nonstopā spēlēt astoņdesmito, deviņdesmito un divtūkstošo gadu labākos hitus, liekot dīdžejiem nevērt vaļā muti. Galu galā samest datorā dziesmu programmu ir lētāk nekā maksāt par programmu veidošanu. Jāņem tikai dziesmas, kurās neviens nelamājas.

Paraugoties nesenā pagātnē, viss notikušais ar Radio 5 dibināšanu, par kuru jau no sākta gala visi, kam nav slinkums, rakstīja, ka tā ir nevis formāta pilnveidošana, bet politiskas partijas voluntārs lēmums sakārtot ēteru, labi atklāj nožēlojamo sabiedrisko mediju situāciju Latvijā. Viss veidojas kā lavīna. Sākumā tika radīta Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kuras locekļus vispirms pēc objektīviem kritērijiem it kā izvētīja Saeimas profesionāļi, kaut apstiprinātās kandidatūras mediju vidē nebūt ne visiem šķita tik profesionālas, kā tika runāts.

Tad viens no NEPLP redzamākajiem pārstāvjiem padomi atstāja pirms termiņa beigām, paceļot cepuri un sakot – piedodiet, nodarbošos ar citām lietām. Par tās priekšsēdētāja atlaišanu nobalsoja Saeimā, pie viena piedraudot atlaist visu uzticību zaudējušo nekompetento padomi. Pa vidu šīm kaislībām NEPLP dzīlēs tapa virkne smilšu pils vērtības plānu sabiedrisko mediju darba uzlabošanai – sapnis par vienoto mediju, idejas par īpašiem Latgales medijiem, runas par nepieciešamību mesties informatīvajā karā ar kaimiņvalsts propagandas milžiem. Tie visi balstījās uz Eiropas Centrālās bankas vēl nenodrukātiem miljoniem. Tāpat notika arī iespaidīgi konkursi uz Sabiedrisko mediju valdes locekļu amatiem. Rezultāts Latvijas Radio bija tāds, ka paši Radio darbinieki palika ar vaļā mutēm.

Tagad esam tur, kur esam. Radio, kas pēc pašu definīcijas ir, citēju viņu vietnē teikto: «jauniešu sabiedriskais medijs, kas apvienos subkultūru, dzīvesstila un informācijas viedokļu līderus, tādējādi veidojot sabiedriskā medija platformu, caur kuru augt un attīstīties dažādu dzīvesstilu piekritējiem», reāli palaiž savā ēterā solītās Latvijas jaunatnes subkultūras, bet notikušais beidzas ar 8000 eiro sodu, kanāla vadītāja demisiju un Radio valdes solījumiem pārskatīt vēl virknes kanāla darbinieku atbilstību amatiem. Un tas viss pēc konkurējoša privātā radio pārstāvja vēstules, kas pārmeta Radio 5 rupjību skanēšanu ēterā un kuras autors parasti aktivizējas tad, kad saskata kādu apdraudējumu savai Latvijā lielākajai komercradio impērijai.

Reakcija uz to savā ziņā atgādina Latvijā ierasto tiesu praksi, kad izsalcis bomzēns uzlauž tantes pagraba šķūnīti, nočiepj zaptes podu. Policija viņu notver, un zaglēns dabū piecus gadus aiz restēm, kamēr miljonus piesavinājies baņķieris dodas uz kūrortu atpūtināt novājināto nervu sistēmu. Visu cieņu Poļa kunga aktivitātēm, viņš cīnās par savām un sabiedrības interesēm. Parunāsim par Latvijas Radio valdes rīcību.

Situācijā, kad jebkurš normāls komercmedijs nostātos savu darbinieku aizsardzībā (pat ja darbiniekiem varbūt arī nebūtu 100% taisnība) un publiski paziņotu, ka šāda sūdzība ir klaja iejaukšanās sabiedriska medija darbībā, mēģinājums ierobežot vārda brīvību kanālā, kurš veic cēlo misiju, sniedzot savu ētera nišu Latvijas jaunajām subkultūrām, sākas kaut kas tāds, kas pārējiem sabiedriskajā medijā nodarbinātajiem liek drudžaini rakties pa vārdnīcām, lai pārliecinātos, vai gadījumā vārds «kūtsmēsli» nav lamuvārds. Ka tik kas nenotiek! Tā ir ļoti neprofesionāla valdes rīcība, neaizstāvot kanāla darbiniekus.

Kāds ir ieguvums no šā ievārījuma burciņas līmeņa skandāla, kas medijos nokļuva galvenokārt tāpēc, ka atvaļinājumu sezonā nav par ko ziņot? Mūsu dumpīgās subkultūras, ko Radio 5 pamatoti centās socializēt, mēģinot mainīt jauniešu viedokli, ka valsts ir nekam nederīgs krāms, kas par viņiem neliekas ne zinis, tagad redz, ka tiešām tā arī ir.

Vēsturē ir bijuši gadījumi, kad ar subkultūrām strādāja čekisti, ķerot hipijus uz ielām, ievelkot viņus busiņā un nogriežot matus uz nullīti. Sāksim to atkārtot? Saeimas deputātiem, kuri darba pienākumu dēļ ir spiesti lemt gan par Dievu, gan par siļķēm un nevar būt vienlīdz kompetenti abos jautājumos, vajadzētu saprast – jaunieši un subkultūru pārstāvji mēdz lietot rupjus vārdus. Tomēr par tādiem niekiem tramdīt medijus ir nožēlojami, ja vien rupjības nepaliek pārlieku pašmērķīgas. Turpinot iejaukties, žurnālisti sabiedriskajos medijos sāks baidīties runāt arī par valstī svarīgākām lietām. Būt drosmīgam ikdienā nemaz nav tik vienkārši. Īpaši situācijās, ja tavs priekšnieks, labu vēlot, lūdz – domā, ko runā, viss, ko tu saki, var nākt atpakaļ.