Bezskābekļa kabatas

Nedēļas sākumā prieka vēsti saņēma neskaitāmie X-files cienītāji visā Latvijā. Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji nāca klajā ar paziņojumu, ka beidzot taču atrasts pretim blēt nespējīgs grēkāzis bērnu ģībšanai XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ģenerālmēģinājuma laikā Mežaparka estrādē. Pie visa esot vainojamas ne vairāk, ne mazāk «bezskābekļa kabatas».

Tās, sekojot šīs virtuozās teorijas izklāstam, varētu būt radušās saistībā ar straujo temperatūras krišanos no +21 grāda līdz +14 grādiem. Droši vien šī sensacionālā paziņojuma autori ir ietekmējušies no pirms gadiem piecpadsmit populārās teorijas par melno minicaurumu veidošanos planētas Zeme atmosfērā, kas izskaidrojot tā sauktās pēkšņās nāves sindromu. Kā tāds caurums trāpot cilvēkam, tā viss cauri – kājās baltas čībiņas un garantēta iespēja nodot sveicienu Svētajam Pēterim. Nevaru vien atminēties, kurš īsti bija šīs teorijas autors – aģents Fokss Malders vai aģente Dana Skalija.

Ir diezgan skumji vērot, kā dziesmu svētku skandāls izplēn dažādos paranormālos spriedelējumos, tā arī neatzīstot pieļautās kļūdas. Kaut kur medijos uzplaik-snīja ziņa par to, ka svētku estrāde varot pieņemt 6000 dalībnieku, bet esot bijis divtik vairāk, un kā tu bērnus estrādē nelaidīsi, ja piecus gadus viņiem tas solīts. Tomēr, pat ja tā būtu, censties brīvdabas estrādē atrast kādas bezskābekļa kabatas nudien ir Nobela prēmijas nominācijas cienīgs gājiens. Tad jau lielo metropoļu iedzīvotāji ātri vien ieelpotu visu skābekli pilsētā un caurām dienām vārtītos uz ietves bezsamaņā. Laikam jau lai publika nezaudētu garīgo līdzsvaru, turpmākais izmeklēšanas komisijas darbs esot ticis noslepenots. Interesanti, ka uz šo teoriju fona Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, svētkos klāt neesot un tos nerīkojot, savā intervijā bija bez kādas slepenības krietni precīzāks par organizatoriem, pamatoti runājot gan par mazajiem gladiatoriem, gan par celšanos piecos no rīta, gan par savādo noslēguma koncerta laiku, kas nerīgas bērnus nolēma negulētai naktī autobusā.

Tā vien šķiet, ka ģībšanas cēlonis tomēr ir valdības nespēja piešķirt svētkiem pietiekami daudz līdzekļu, lai tie norisinātos cilvēciskā negladiatoru režīmā un piemērotos apstākļos. Entuziasms ir, bet reāla seguma solītajam nav. Kā parasti tādās reizēs, Latvijā vienmēr atrodas kāda Timura un viņa brigādes cienīga glābējkomanda, kas mēģina lēti sakārtot lietas, tā, lai pašiem nebūtu kauns un arī tauta nedumpotos. Nu nesanāca šoreiz. Kam negadās? Tagad nolinčot glābējus būtu ārkārtīgi nepedagoģiski, jo pēc dažiem gadiem būs nākamie svētki, un ja nu neviens vairs tos glābt nepieteiksies... Ko tad? Tas nudien nav pārmetums, drīzāk ikdienišķa fakta konstatācija. Kultūras jomā tā, ziniet, nabadzības dēļ notiek ļoti bieži. Var pat teikt – tā notiek parasti.

Pragmatiski prognozējot, kāda būs notikumu gaita – ir skaidri jāpasaka – tā nebūs nekāda. Seku, par laimi, nav, bērni no slimnīcas izrakstīti, oficiāli atzīti par sveikiem un veseliem. Ierēdņi kaut kādu izmeklēšanu veiks, tad iestāsies miers un bērziņš līdz nākamajiem dziesmu svētkiem. Ja paveiksies, tajos kāds kaut ko nedaudz pilnveidos – ja ne, tad viss notiks kā parasti. Risku analīze uz papīra ir laba lieta, tomēr dzīvē to novēršana maksā bargu naudu, bet tās nekad nepietiek. It kā jau Latvijas vasaras laika ap-stākļu ierastās dīvainības nav nekāds melnais caurums tiem, kas šajā valstī dzīvo, bet investēt infrastruktūrā: dziesmu svētku stadionā, estrādē mēs taču nebijām, neesam un arī nebūsim gatavi arī nākamreiz, neraugoties uz visām valstiski svarīgajām jubilejām. Jo bez negaidītā un krasā temperatūras krituma par dažiem grādiem var taču būt svilinoša svelme, ledaina krusa, vētra, pērkona negaiss un kas tik nu viss vēl. Bet par to, kā teica klasiska romāna varone, – domāsim rīt.

Diemžēl Latvijas valdības gadiem ignorē Senās Romas valdnieku deklarēto universālo pārvaldes principu, kas skaidri formulē mierīgas valsts pamatbalstus – tautai ir jādod pietiekami daudz maizes un izpriecu. Maizes, kas ieliekama mūsdienu latvieša vajadzību grozā, lai viņš būtu apmierināts, acīm redzami nepietiek. Tas rada verbālo agresiju, kas valda sociālajos tīklos un interneta komentāros, savā ziņā kalpojot par tvaika ventili. Tikai – cik ilgi? Arī, lai radītu saturīgas izpriecas, jauni kolizeji netiek būvēti, vien ekspluatētas «gadiem pārbaudītas vērtības». Rezultātā mēs dzīvojam valstī, kurā īgni un nabadzīgi cilvēki apmeklē pa lēto sadiegtus svētkus, bet tajos var atgadīties sazin kas – gan dalībnieku ģībšana, gan strēles lūšana, gan mamma, kas, paķērusi līdzi bērnu, pasākumā ierodas vairāk nekā trīs promiļu lielā reibumā.