Pasakas par Grieķiju
Nebūtu iedomājies, ka rakstīšu komentāru par Grieķijas krīzi, nudien nav mana tēma. Tomēr noskaitos uz histēriskajiem Latvijas medijiem, jau atrodoties Rodas salā. Arī pēc atgriešanās redzu, ka žurnālisti, lietas paši nezinot, turpina reproducēt citu ražotas muļķības. Pēdējais piliens bija kādas amerikānietes intervija Latvijas Radio par to, ka grieķi veikalos nepieņemot dolārus (vai nav šausmas, varētu domāt, ka ASV kāds veikalos pieņem eiro). Atskārtu – histērijas mērķis nemaz nav tik nekaitīgs.
Tas ir mājiens ar slotu, redziet, latvieši (arī citi eiropieši), cik slikti klāsies, ja neklausīsiet banku finansistiem, nerīsiet krupi pēc krupja un mēģināsiet dumpoties, aizstāvot savas, nevis banku, intereses. Lai nu vēl saka, ka Eiropas Savienībai nav propagandas. Tiklīdz gailis ieknāba pēcpusē svētajam banku sektoram, Eiropas medijus iebaro ar drazu labākajās sovjetu propagandas skolas tradīcijās.
Protams, Rodas sala nav visa Grieķija. Biju tur mediju uzkurinātā bardaka karstākajā brīdī, kad Grieķijas valdība pārtrauca sadarboties ar aizdevējiem un izsludināja fikso referendumu. Rodā neviens tāpēc nestreikoja. Notiekošais atgādināja dziedošās revolūcijas laiku. Cilvēki klausījās debates radio, bodītēs ieslēgti televizori rādīja parlamentā notiekošo. Tomēr absolūts miers, nekādas panikas vai aptrakušu veceņu, kas izpērk griķus, sāli un miltus. Izbraukāju ar auto salu vairākkārt, darīju to vairākas dienas. Runāju ar cilvēkiem. Jo tālāk no galvaspilsētas, jo mazāk kādu tas interesēja. Vaicāju, vai nav kreņķīgi? Atbildi saņēmu apmēram vienādu – kā būs, būs, kas tur ko uztraukties.
Atzīšos, esmu par slinku, lai aizietu līdz bankomātam, varu nedēļām dzīvot bez skaidras naudas, tāpēc pirms brauciena diezgan satraucos. Saklausījies par grieķu problēmām, savācu skaidro naudu mazās banknotēs un monētās, bet Rodas atvaļinājuma pirmajās dienās cītīgi sekoju interneta ziņām, kas gleznoja dabā neesošas posta ainas ar milzu rindām pie tukšiem bankomātiem un rindām pie degvielas uzpildes tankiem. Salasījies šos propagandas materiālus aiz bailēm, jau Rodā esot, izņēmu no bankomāta naudu, kuru pat nebiju taisījies tur tērēt (to dabiski iztērēju) – ka tik nu nepiemeklē kāda apokalipse. Absolūtas muļķības!
Sāksim ar bankomātiem un rindām. Rodas pilsētā bankomātu ir vairāk nekā Rīgā. Rajonā, kurā dzīvojām, tie faktiski atrodami uz katra stūra. Ar bažām pirmajās dienās ievērojām, ak, šausmas, pie viesnīcas tuvākais nedarbojas, arī daži citi izslēgti. Līdzjūtīgi pūtām, jā – krīze! Izrādījās gan, viņiem salūzušos bankomātus labo nesteidzīgi. 99% bankomātu darbojās dienu un nakti, naudu deva, cik vajag. Vienīgā rinda, ko redzēju pie bankomāta, bija vīnu apdzērušies pusaudži, kas te bija ieradušies atpūsties kaut kur no Britu salām.
Latvijā tobrīd tika žvadzināts, ka arī pie degvielas uzpildes stacijām veidojoties rindas, jo varot beigties degviela. Nezinu, varbūt kontinentā tā bija. Nelielas rindas redzēju, bet ne krīzes, drīzāk vietējo tradīciju dēļ. Kā brīdināja auto izīrētājs, degvielas stacijas te strādā ne tā kā Latvijā – jau astoņos vakarā tās varot būt slēgtas un brīvdienās nedarboties. Arī degvielu pieved nesteidzoties, tāpēc salā ne vienā vien vietā agri no rītiem tiešām pieci seši auto un mocīšu īpašnieki stāvēja gaidot, līdz atvedīs benzīnu. Neviens ar kannām un trīslitru burkās to uz mājām nestiepa. Tad jau Rīgā, Dzirnavu ielas Neste, kad tur ir atlaides, rindas ir lielākas un vīru ar kannām ir vairāk. Ja runā par cenām, Latvija ir benzīna paradīze, te to dod gandrīz par brīvu – Rodā litrs 95 markas benzīna maksāja 1,64 eiro.
Un vēl, tā slavenā karikatūra par resno grieķi, kurš satraucies vaicā, kurš viņu tagad baros, ir nekorekta. Cilvēki tur tiešām smagi strādā garas stundas. Redzējām celtniekus, kas 40 grādu svelmē skaldīja marmora klučus jaunbūvējamam viesnīcas žogam, zemniekus pārgurušām sejām svelmīgā dienvidū vedam kartupeļu ražu, veikalniekus, kuru bodītes jau astoņos no rīta ir vaļā, bet desmitos vakarā nav slēgtas, un saimnieks ar palīgiem visu dienu stāv aiz letes. Arī kases automāti darbojās visur. Atbraucis atpakaļ uz Latviju, izbraucis no lidostas stāvvietas, es ilgi nevarēju aprast pie mūsu histēriskās braukšanas manieres, dārgajiem auto un sliktās apkalpošanas. Rodā neko tādu neredzēju. Varbūt, ka tomēr kārtību vajadzētu sākt ieviest pašiem savās mājās?