Grūtā turēšanās pie patiesības

Pagājušās nedēļas nogalē man bija tas gods pabūt dzejnieces Velgas Kriles jubilejas sezonas atklāšanā viņas dzimtajās mājās Valkas pagasta Strautiņos.

Šoruden, 27. septembrī, Krilei apritētu 70. Šī vieta jau sen kļuvusi par savdabīgu Meku tiem, kas meklē dzejā emocijas un kaislības, un arī tiem, kas ciena un apbrīno talantīgo dzejnieci par viņas spēju nesadarboties ar padomju režīmu, pat ja par to bija jāmaksā tik barga cena. Nav iespējams dažās rindās pārstāstīt Velgas Kriles biogrāfiju, tāpēc izlīdzēšos ar citātu: kolēģis Egils Zirnis Dienā pirms gandrīz desmit gadiem labi uzrakstījis: «Tagad saka – viņas mūžu saēda slimība. Taču tikpat labi var pieņemt, ka slimība, kas Velgu dzina kapā, vienlaikus ir pasargājusi viņu no tiešākas konfrontācijas ar padomju varu. Visticamāk, ja nebūtu slimības, viņa tik un tā būtu pataisīta par traku, jo viņa nespēja noslēpt to, ko domāja un juta, un nodevību necieta ne acu galā. Studējot Rīgā, uzzinājusi par represēto likteņiem, viņa savā tiešumā ņēma un 1970. gada vasarā nodedzināja latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa finiera maketu Daugavmalā.» Skaidrs, ka pēc tam Velgai Krilei viegli neklājās.

Pasākums Strautiņos bija skaists, emocionāls un ļoti patiess. Viens no tiem, kas liek domāt par dzīves patiesajām vērtībām. Tas, ko leģendārais Gandijs pasaka garā autobiogrāfijā, burvīgi ietilpst vienā Velgas Kriles dzejolī.

Pēc burvīgās dzejas pēcpusdienas braucu pa svaigi asfaltēto ceļu uz Rūjienu un domāju, kāpēc mūsdienās latviešiem ir tik grūti izstāstīt šos stipros un vajadzīgos stāstus par tiem trausli drosmīgajiem cilvēkiem, kas nesadarbojās ar padomju varu, nenododot savus principus karjeras vai apšaubāmu materiālu labumu vārdā. Cik tad šodien ir to, kas zina Velgas Kriles dzīves skarbo gājumu, cik lasījuši viņas dzeju? Bet dažs aktīvs komunistu līdzskrējējs un konjunktūrists joprojām tiek godāts kā milzu vērtība. Čekas maisi guļ neatvērti, vārds lustrācija visiem sen piemirsies, padomju pagātne pārklājusies ar senatnes patinu, sāk likties jauka un pūkaina. Būt partejiskam gan toreiz, gan tagad ir daudz vieglāk. Vai no šejienes arī neizriet arī tas, kāpēc mēs tik slikti dzīvojam? Galu galā, ir taču daudz vienkāršāk nedomāt un sekot regulām, politkorektuma postulātiem, ar kuriem visos laikos piesedzas dažādi blēži un afēristi. Arī šodien vieglāk taču ir būt pozitīvam nekā domāt un kritiski spriest.

Brauciens uz Strautiņiem lika domāt par vēl kādu lietu. Tā ir tā pati mūžsenā muzeju problēma, kurus it kā vajag, bet varbūt arī nē. Velgas Kriles memoriālā istaba atrodas nelielā dzīvojamā ēkā, kurā joprojām dzīvo viņas mīļie cilvēki, mamma un jaunākā māsa Antra. Viņa pasākumā teica – rīkojot šādu kopā nākšanu pēdējo reizi. Šādas runas var saprast. Lai gan pašvaldība palīdz, Velgas mammai ir jau deviņdesmit, un meitai jādomā, kā tikt galā ar saimniecību. Jācer, ka novads atradīs taktisku un delikātu risinājumu, lai Velgas Kriles piemiņa neizzustu, bet ģimenes vēlmes tiktu respektētas, jo stāstiem par šādiem cilvēkiem vajadzētu būt visu novadu goda vietā.

Turēšanās pie patiesības, ko savulaik aicināja dzejniece, ir tas, kas mums tik ļoti vajadzīgs šodien. Tiklīdz mēs no tās atkāpjamies, sākam kalkulēt, kur lielāks mirkļa izdevīgums, tā izplēn daudz skaistu apņemšanos. Visas šīs runas un saukļi par Latvijas sakārtošanu ir tikai lozungi. Man šķiet, vēl pirms gadiem padsmit nomaļajās lauku vietiņās tāds brīnums kā asfaltēts ceļš varbūt būtu spējis noturēt dažu bēgt gribētāju. Tagad Igaunijas pierobežā var redzēt aizvien vairāk tukšu un sakritušu māju. Ceļi ir, cilvēku vairs nav, kaut vietas skaistas, ar savu spēcīgu enerģētiku. Nē, protams, ir jau arī jaunas un lepnas saimniecības, tomēr šī pirmā tendence diemžēl kļūst aizvien pamanāmāka.

Eiropa lemšanu par savām bēdīgi slavenajām bēgļu kvotām esot apturējusi līdz rudenim. Bet gan jau mūsu nevarīgie eiroparlamentārieši par tām nobalsos. Un tad būs gan nauda, gan citi resursi, lai grūtdienīšus izmitinātu. Nav tikai naudas un ideju, kā atbalstīt savējos, kā tikt vaļā no uzmācīgās domas, ka Latvijas pierobeža nav pasaules mala, bet gluži normāla vieta kaut kur Eiropas viducī. Te taču varētu tik labi dzīvot, ja vien pašiem latviešiem pietiktu drosmes turēties pie patiesības un izdotos atteikties no izlikšanās par ļoti atvērtiem un pozitīviem situācijās, kad ir skaidri jāpasaka nē.