Prezidenta alkas
«Man sava mīļā Iniņa, sava mīļā tauta, visa mīļā pasaule, savi mīļie draugi un mīļie, sevi pašu jādara jaunu, stipru, veselu un neizsakāmi laimīgu. Man jāizveido sava mīļā Latvija par brīvu, politiski un ekonomiski neatkarīgu valsti vēl šajā gadā, man tā jādara par pirmo pasaules nākotnes valsti, man tā jādara laimīga. Man jātop par tās pirmo prezidentu vēl šai gadā: man jātop par latviešu, krievu un eiropeiskās republikas prezidentu vēl šinī gadā. Man jātop par Raini Lielo, man jāsasniedz apbrīnu radoša laime. Man jābūt stipram un jāuzvar, man jātop par pasaules un proletariāta pirmo dzejnieku, man jātop par pirmo Eiropas valdnieku, man jātop par pirmo jauno Cilvēku.» Tā 1919. gada 10. jūlijā rakstīja Rainis. Par prezidentu viņu neievēlēja. Un žēl. Rainis tiešām gribēja par tādu kļūt, tikai sistēma to nepieļāva.
1925. gada vēlēšanu pirmajā kārtā par dzejnieku tika atdotas 33 balsis. Par Kārli Ulmani – 32. Par Jāni Čaksti – 29. Otrajā kārtā partijas biedri Raiņa kandidatūru atsauca. Ar 60 balsīm par prezidentu atkārtoti kļuva Jānis Čakste. Salīdzinājumam – 1922. gada vēlēšanās par viņu balsoja 92 deputāti.
Savukārt mūsu jaunais Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis vakar ieguva 55 balsis. Kāds jau sociālajos tīklos spriež – pamaz esot tā atbalsta. Tomēr, ja paskatāmies vēsturē, tikpat balsu saņēma Alberts Kviesis 1930. gadā, 1933. gadā Kviesi ievēlēja ar 52 balsīm. Jaunākajā Latvijas vēsturē Guntim Ulmanim un Vairai Vīķei-Freibergai ir pieticis arī ar 53 balsīm, tāpēc Vējoņa kunga rādītājs nudien nav sliktākais. Ne jau balsu skaits te būs izšķirošais, bet darbi.
Labākais, ko mēs varētu izdarīt tagad, – saprast, ka Latvijā tiešām ir ievēlēts jauns Valsts prezidents, un nesākt viņu jau pirmajā pēcvēlēšanu dienā apkarināt ar dažādām birkām, kā tas noticis ar iepriekšējiem Latvijas vadītājiem, jo realitāte ir tāda, ka tieši Raimonds Vējonis vadīs šo valsti, ne jau kāds cits. Varbūt latvieši tagad beidzot varētu iedibināt jaunu tradīciju – vērtēt savu prezidentu pēc padarītajiem darbiem.
Apsveicot Latviju ar notikušajām Valsts prezidenta vēlēšanām, jāpiebilst – mēs nekad neuzzināsim, kādu Latviju savas prezidentūras laikā būtu izveidojis dzejnieks Rainis. Mēs nekad neuzzināsim arī to, vai Levits, Dolgopolovs un Bondars kļūt par prezidentu alka tikpat stipri kā Rainis, jo īsti normāla prezidenta ievēlēšanas kārtība jau nav bijusi ne pirmajos brīvvalsts laikos, ne mūsu dienās. Tas ir tāds mīts, mantra, ko skaita Latvijas Republikas Satversmes aizstāvji, stāstot, ar kādām ģeniālām un tālredzīgām īpašībām bijuši apveltīti Satversmes tēvi, tomēr sistēma no sākta gala buksē. Tā veidota, balstoties uz cariskās Krievijas juristu un politiķu pieredzi, skatoties uz citu lielvalstu pārvaldes modeļiem, tomēr nesaprotot galveno – Latvija ir maza valsts. Te nevajag kasīt ar kreiso kāju labo ausi, bet gan izmantot mazas valsts lielo iespēju izveidot perfektu sistēmu.
Tas, ko gribu novēlēt jaunajam Latvijas valsts prezidentam, – lai viņam pēc pirmā apmulsuma pārvarēšanas un slāpju remdēšanas pietiek spēka šo sistēmu izveidot. Prezidenta autoritātei būtu jāpaceļas pāri politiskajiem ķīviņiem un partiju interesēm. Manuprāt, pēdējiem diviem līdzšinējiem prezidentiem tieši tas arī ir visvairāk traucējis, ka viņi nav spējuši izkāpt no mākslīgi izveidotā partiju riteņa. Savukārt šis fakts radījis nicīgu sabiedrības attieksmi pret prezidenta institūtu kā tādu. Tas, kā tiek izvirzīti prezidenta kandidāti, kāda attieksme šajā procesā dveš no partijām, novājina un šķeļ sabiedrību. Bet prezidents, stājoties amatā, automātiski nonāk tādā kā ķīlnieka statusā – vai nu viņam visi met acīs izraudzīšanu zooloģiskajā dārzā, vai pagātnes biznesus, tomēr viņam jāsaprot – nācijai ir nepieciešama autoritāte, kas kā klints stāv pāri politiskajiem karstumiem un spēj atbildīgos brīžos ietekmēt situāciju.
Kultūras cilvēku aprindās alkas pēc prezidenta, kas spējīgs reformēt sistēmu, pēdējā laikā kļūst aizvien izteiktākas. Savā ziņā tas ir signāls, ka Latvijas politiskajai elitei pienācis laiks sākt mainīties tā, lai valsts beidzot tiktu sakārtota. Cik tad var dzīvot ar apziņu, ka esam vājākā zeme Eiropas Savienībā, ka cilvēki dodas meklēt labāku dzīvi svešumā. Savā ziņā taisnība ir jaunajam basketbola talantam Kristapam Porziņģim, kurš aizvakar pateica skaidrā angļu valodā: «Bet neviens taču nevēlas braukt uz to f*** Latviju. Taču tā ir mana valsts.» Arī mana.