Cūči un prezidenti
Cik interesanta tomēr dzīve! Kamēr bariņš kuilīšu guļ uz meža ceļa netālu no manas lauku mājas un traucē kaimiņienei no rīta ar riteni braukt uz fermu, nevienu tie rukši neinteresē. Tāpat visiem nospļauties par uzraktiem kartupeļu laukiem un citu mežacūcisku godību, kas jebkuram saimniekam ir diezgan sāpīgi, pat ja arī kādreiz naudas izteiksmē zaudējumi nav milzīgi. Tomēr, tiklīdz kāds krančelis noraujas no mežacūkas par savu vaukšķēšanu Latvijas galvaspilsētā, mūsu masu medijiem tā ir ziņa, ko tiražēt kā gadsimta sensāciju.
Kas tik šonedēļ par Rīgas kuilīšiem nav sarakstīts mūsu brašajos interneta portālos. Kāds virsraksts vēstīja pat to, ka mežacūku ierašanās Rīgā esot NATO militāro manevru nopelns. Apžēliņ! Vai to būtu rakstījuši Kremļa kopīraiteri? Tad jau padomju laikos, kad vājprātīgajā sovjetu lielummānijā Lilastes tanku poligonā notika tanku mācības, bet blakus Ādažu poligonā no lielgabaliem zvetēja artilēristi, Rīgā no apkārtnes mežiem galvaspilsētā vajadzētu samukt pārbiedētiem alņiem, briežiem, jenotiem, kaķiem un pat cirslīšiem. Muļķības! Tolaik Lilastes tankodromā bija izcilas medību vietas, protams, tiem izredzētajiem, kuriem tur ļāva medīt. Nestrīdēšos, cūkas pilsētā ir neparasti, tomēr tā vien šķiet, ka nu jau aizejošajā nedēļā mežacūkām tika pievērsta lielāka uzmanība nekā Valsts prezidenta kandidātiem. Un tas nudien neko labu neliecina.
Par prezidentiem runājot, sociālos tīklus pāršalca pamatīga vilšanās par līdzšinējo publikas mīluli – Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti vai varbūt Gribauskaiti. Jā, ej nu saproti, kā pareizi rakstāms šis uzvārds, ja vismaz pusē avotu tas ir ar īso patskani i, bet otrā pusē ar garo patskani ī. Lietuvas prezidente mūsu prezidenta Bērziņa kritiķiem pēdējā gada laikā bija kļuvusi teju vai par tādu kā mantru – ak, ja mums būtu šāda prezidente! Tagad izrādās, ka labi vien ir, jo nav, ja jau viņa spēj atbildēt tikai uz iepriekš saskaņotiem jautājumiem.
Galvenais nedēļas trādirīdis tomēr sacelts par laikmetīgās mākslas faktu. Atstāstīt visu garo jezgu ap krustā sistā itāļu biznesmeņa vai varbūt prezidenta Putina tēlu būtu lieka laika tērēšana. Bet jau atkal pievērsiet uzmanību latviešu žurnālistikas fantastiskajām reakcijām. Ziņo, ka māksliniekam esot draudējuši vīri treniņbiksēs vai kādos smalkākos ancukos. Braukuši ne ta ar BMW, ne ta ar zapiņu. Kaut kāds vīriņš tagad došoties krusta gājienā uz centru, lai šo mākslas faktu iznīcinātu, jo tas aizskarot viņa kristīgās jūtas. Izstādi te novāc, te uzliek atpakaļ, te neļauj likt uz kanalizācijas lūkas vāka, te ņem un nozāģē. Nu šausmu lietas!
Kāds tikmēr jau atkal komentāros kliedz par stulbajiem vatņikiem, kas nesaprot mākslu. Bet atbildēsim sev godīgi – ko teiks daļa latviešu sabiedrības, ja nākamajā izstādē kādā zīmīgā vārtrūmē parādīsies, piemēram, krustā sists Dombrovskis vai – nebaidīsimies no šā vārda – pats Kārlis Ulmanis. Baidos, ka tad mēs nebūt nebūsim tik lieli vārda brīvības un demokrātijas cienītāji. Bet lai nu paliek visi šie ētiskie un demokrātiskie aspekti no sērijas, kā būtu, ja būtu. Pagaidām vairāk uztrauc šie psihopātiskie mediju virsraksti, kas publiku tracina ne mazāk meistarīgi par troļļu fermas gariņiem. Tā ir tāda panikas un histērijas sēšana, kas nākotnē var radīt pamatīgas problēmas.
Kamēr jūs lasāt šīs rindas, bēdīgi slavenās Islāma valsts kaujinieki, iespējams, jau ķērušies pie pasaules kultūras sarakstā iekļautās Palmīras pilsētas (Sīrija) apsaimniekošanas ar Allāham tīkamām metodēm. Senā Nimrūdas pilsēta tāpat kā vēl trīssimt citi seno civilizāciju šūpuļi Sīrijā jau ir izpostīti. Interesanti, kas tas tāds par žultainu naidu pret senām kolonnām, amfiteātriem un tempļu drupām? Un kur paliks šie brašie kaujinieki tad, kad viņu karagājiens tiks sakauts? Vai nebūs tā, ka ar izdomātu pasaciņu par ciešanām dzimtajā zemē un lielajām ilgām pēc demokrātijas viņi tērcītē plūdīs uz Eiropu, bet tur ar viņiem ucināsies kā ar politiskajiem bēgļiem par mūsu nodokļu maksātāju naudu?
Bet ko nu šādi globāli un neatbildami jautājumi. Daudz labprātāk es dzirdētu konkrētu atbildi uz to, cik tad kultūrai īsti griezīs nost miesiņu nākamā gada konsolidētajā budžetā. Ka tik nu, šādi saimniekojot, drīz vien nebūs tā, ka Prāta vētras menedžmentam nāksies pieņemt lēmumu nerīkot koncertus vēl kādā Latvijas reģionā. Var jau viņu fani Latgalē šķendēties, tomēr, ja jau visi vietējie prom Anglijā, varbūt tiešām nav vērts koncertēt tukšā vietā un, iespējams, prātīgāk ir atvēlēt kādu Latvijas daļu Eiropas demokrātijas vērtībām draudzīgi noskaņoto trešo valstu kaujinieku izmitināšanai.