Apolons, alus un bēgļu laivas
Šī nedēļa liek sūkstīties par auksto pavasari un gaidīt sestdien ieplānoto Muzeju nakti.
Laikam jau der atgādināt – ģērbieties silti, velciet kājās piemērotus apavus. Muzeji nav arī vieta, kur tukšot grādīgo dzērienu pudeles vai uzkost pīrādziņus. Lai neiznāk tā, kā padomju humora klasiķa Raikina atveidotajam varonim, kurš, reiz iemaldījies Ermitāžas Grieķu zālē, mēģināja atkorķēt pret marmora Apolona kāju alus pudeli. Pasākums, kam vārdā Muzeju nakts, jau pirms vairākiem gadiem ir sasniedzis savu maksimālo kapacitāti. Ja cits pret citu neizturēsimies ar cieņu un pietāti, tad tiešām var gadīties, ka svētki kādam pārvēršas par kaut ko nepatīkamu. Kaut nu viss būtu kārtībā!
Turklāt šopavasar ar laika apstākļiem tiešām ir tā – piepildās pilnīgi viss, ko nesola sinoptiķi. Tas jauc kārtis pat pasaulslaveniem māksliniekiem. Arī mūsu operzvaigzne Aleksandrs Antoņenko šonedēļ bija spiests atcelt uzstāšanos Milānas opernamā – vīrusi nešķiro, kam uzbrukt. Te nu jānovēl Antoņenko – lai veselība atgriežas.
Savukārt no nedēļas kultūras notikumiem vērts pieminēt Dzintara Soduma balvas pasniegšanu Ikšķiles tautas namā. Prieks, ka pašvaldība tur vārdu un balva kļūst par tradīciju. Latviešu rakstniekiem tas ir nozīmīgs atbalsts. Tāpat prieks arī par šā gada laureātu – Māri Bērziņu un viņa romānu Svina garša. Jānovēl, lai Dzintara Soduma vārds izskan arī nākamgad un turpmākajos gados.
Žurnālists Juris Kaža pirms dažām dienām savā feisbuka kontā publiskoja traģisku latviešu bēgļu bildi. Fotogrāfijā braucēji laivā virzās tukšā jūras klajumā. Mēs zinām, tās ir Otrā pasaules kara beigas, un viņi dodas Gotlandes virzienā. Juris Kaža uzdod jautājumu – «šādā izskatā bēgļus drīkst slīcināt?». Paldies viņam par šo fotogrāfiju un jautājumu, jo par attieksmi pret mūsdienu bēgļiem sabiedrībai ir jādebatē, nevis bezpalīdzīgi jāmirkšķina acis, kā tas notiek tagad.
Foto ir spēcīgs, tas raisa emocijas. To ieraugot, gribas piekrist – jāpalīdz! Skaidrs, ka jāpalīdz. Tomēr es uzskatu, ir milzīga atšķirība starp latviešiem ceļā uz Gotlandi un tagadējiem ekonomiskajiem bēgļiem. Viņi mūk no sliktas dzīves, postkoloniālisma laikmeta diktatoru nomaiņas un reliģiju kariem «demokratizētajā» melnajā kontinentā un tikpat «demokrātiskajās» arābu valstīs. Latvieši laivā neairēja pretī labākai dzīvei. Viņi nebēga uz Leiputriju. Viņi, cik man zināms, arī netika sagaidīti ar rozēm. Par leģionāru izdošanu Staļinam te nemaz nerunāsim. Latvieši jaunajās mītnes zemēs neprasīja nedz būvēt mošejas, nedz stādīt svētbirzes. Viņu izglītības diplomi (aizbrauca taču Latvijas elite) netika respektēti. Mūsu tautiešus gaidīja netīri darbi un stingra kontrole. Turklāt latvieši sēdās laivās ar pārliecību – mēs atgriezīsimies dzimtenē. Man šķiet viņi arī neubagoja Rietumu metropoļu ielās, nenodarbojās ar nelegālu tirdzniecību un citiem krimināliem rūpaliem.
Tāpēc tagadējā situācija man nudien neliekas tāda pati. Viņi nebēg ar sapni par dzimteni un asarām acīs. Daudz ir ekonomisko bēgļu, kuri vienkārši meklē labāku dzīvi un domā tajā pašā līmenī kā nu jau piemirstie padomju laika migranti, kam dzimtene bija tur, kur deva dzīvokļus un maksāja labāku algu. Savukārt mūsu valstī ir bezdarbs, bet runas par iespējamo PVN likmes celšanu un budžeta konsolidāciju liecina, ekonomika buksē, jo, kāds gan tur brīnums, ražošana neattīstās. Vai mums tiešām vispirms nebūtu jādomā par savu pilsoņu labklājību un to, lai viņi nebēgtu no valsts?
Pasaules masu medijos laiku pa laikam skan trauksmes zvani – izmantojot nekontrolējamās bēgļu straumes, islāmistu teroristi virzās uz Romu, lai veiktu tur briesmu darbus. Nupat, pirms dažām nedēļām pavīdēja informācija – pāri bēgļu kuģa bortam islāmticīgie patvēruma meklētāji pārmetuši kristiešus. Visi iecietīgi klusē arī par to, ka pēdējā laika terora akti Bostonā un Londonā ir tiešas nepārdomāta bēgļu importa sekas, tāpat kā vecās Eiropas valstis ir tieši tās, no kurām pie citādi diezgan aprobežotajiem kaujiniekiem plūst jaunās smadzenes un teroristisko kustību vadītāji. Šo iemeslu dēļ es gribu, lai mana valsts un arī atsevišķi mediji nekar man uz ausīm makaronus, cenšoties iežēlināt ar humāno katastrofu. Es gribu, lai politiķi un atbildīgie dienesti analizē situāciju, runā atklātu un skaidru valodu.
Latvijā šo divdesmit piecu gadu laikā ir izgāzusies integrācijas politika, mēs dzīvojam divās atšķirīgās valodās, kultūrās un informatīvajās telpās. Eiropā ir valstis, kas drukā avīzes bezpajumtniekiem, mums ir pietiekami daudz iedzīvotāju, kas nevar atļauties nopirkt avīzi. Es būtu laimīgs, ja latvieši savā teicamnieku stulbumā šoreiz nelīstu pirmie uz barikādēm. Mani biedē tas, ka latvju birokrāti, kas klanās Eiropas regulām, ka būkšķ vien, ar savu pakalpību varētu atvērt vāku Pandoras lādei, kuru pēc tam paši nebūs spējīgi aizvērt.