Pilnmēness laika kaislības
Maija pirmā pilnā nedēļa jau ierasti šūpojas starp diviem datumiem – 4. un 9. maiju. Lai gan valdošā emociju gamma un svārstību amplitūda jau sen zināma kā politiķiem, tā ierēdņiem, bezjēdzīgā zvalstīšanās turpinās, un katrs, kam nav slinkums, mēģina no tās gūt sev kādu labumu.
Grūti spriest, vai kas mainījies to cilvēku uztverē, kuri pulcēsies pie uzvaras pieminekļa Pārdaugavā. Latviešu nometnē Ukrainas notikumu kontekstā attiecīgie izteikumi sāk atgādināt dziedošās revolūcijas ziedu laikus. Sociālie tīkli pilni ar izteikumiem par Kolorādo vabolēm, uz nebēdu tiek šēroti linki uz vietnēm, kas raksta par uzvaras ēnu pusēm.
To vajadzētu saprast krieviski runājošiem pārstāvošajiem politiķiem un visādiem pagrīdes internacionāles darboņiem. Ja viņi tagad mēģinās likt akcentus uz tādiem lozungiem kā za ģeržavu, mēģinot pazemot Latviju, kā neizdevušos valsti, pretreakcija būs loģiska. Briedīs pretkrievu noskaņojumi. Tas varētu būt izdevīgi vien dažiem politiskiem šizofrēniķiem. Skaidri jāsaprot trīs lietas. Pirmkārt, Latvija nav neizdevusies. Otrkārt, labie spēki Rīgā saimnieko apmēram tajā pašā nemākulīgajā līmenī kā viņu lielākie politiskie oponenti citviet – nekāda politiskā debesu manna nav iespējama. Treškārt, ģeržava ar nemitīgajiem kariem un pretenzijām pret kaimiņu zemēm pēdējo divdesmit gadu laikā ir apkaunojusi sevi tā, ka uz uzvaras parādi nebrauks pat uzticamāko Krievijas satelītvalstu diktatori. Nav ko te vāvuļot par visvarenās Amerikas roku – tas ir skaidrs signāls, ka nevienam nav vajadzīgs neprognozējams kaimiņš.
Gribu atgādināt, ka šogad 22. aprīlī apritēja 25 gadi, kopš divi Vācijā dzīvojuši latvieši Voldemārs un Mirdza Feldmaņi atjaunoja Rīgas Pareizticīgo katedrālei (toreizējam planetārijam) krustus. Tas bija savā ziņā simbolisks solis, kas parādīja, ka latvieši un krievi var būt vienoti un kopā. Šo izjūtu nevajadzētu pazaudēt un, kurinot agresijas laikmeta emocijas, nevajadzētu pārkāpt vispārcilvēciskās robežas. Kā krieviem, tā latviešiem ir paruna – gudrākais reizēm paklusē. Varbūt arī šoreiz ir tā reize.
Nedēļa nesusi mums kādu dāvanu no Eiropas puses. Tās ir runas par bēgļu kvotām. Te nu visiem vēlētājiem, kas balsoja par saviem Eiropas Savienības deputātiem, viņi ir jātver cieši pie šlipsēm vai svārku atloka. To nedrīkst pieļaut! Latvija jau tā maksā kaut kādu neiespējamu maksu par citu valstu banku izraisīto krīzi, ko nedara pārējās Eiropas valstis. Kāpēc Latvijai būtu jāmaksā arī par bijušo koloniālo impēriju kļūdām? Francija, Lielbritānija, ASV un pārējie Āfrikas kontinenta apsaimniekotāji lai arī kārto savus pagātnes parādus. Situācija ar bēgļiem ir vienkārši divdomīga. Ieroču tirgotāji pelna miljardus. Āfriku un daudzas austrumu valstis krata militārie un etniskie konflikti. Tie beigtos dabiskā ceļā, ja tiktu apcirstas bruņojuma piegādes un konfliktā iesaistīto hanu un kalifu konti Rietumu bankās. Kāpēc Latvijai tagad būtu jāmaksā par citu biznesu? Tas izklausās pēc slikta joka, bet nav joks, un šāda situācija nav pieļaujama. Latvijas deputātiem šī ir iespēja pierādīt, ka viņu ievēlēšana nav labi apmaksāta ekskursija vairāku gadu garumā, bet gan reāla cīņa par Latvijas interesēm.
Uz minēto globālo notikumu fona kultūras dzīves jaunumi izskatās otršķirīgi un sīki. Lai gan kultūra esot viena no tām vērtībām, kas noturot sabiedrību pie veselā saprāta, arī te pilnmēness laika kaislības šalko un bango gluži kā Hašeka romānā, kur Šveiks stāsta par saviem piedzīvojumiem vājprātīgo namā. Kamēr fani fano par hokeju, bet vēl kāda sabiedrības daļa debatē par Kolorādo vabolēm, emocijas nerimst ap nelaimīgo popmūzikas festivālu Jaunais vilnis. Tas, kā zināms, notiks pietiekami tālu no Latvijas – Sočos, un varētu likties mierā. Bet nē! Problēmu vienmēr varot atrast. Latviju tajā pārstāvēšot skaistumkonkursa Misters Gejs Baltija laureāts Nikolajs Bogdanovs. Internetā netrūkst fotogrāfiju, kur šis, cerams, talantīgais, solists pozē triko un augstpapēžu kurpēs. Tagad nu aizkulisēs risinās karstasinīga debate par to, vai tas neesot apkaunojums un vai gadījumā drošības labad nevajadzētu vispār aizliegt Latvijas māksliniekiem piedalīties Krievijā notiekošos festivālos, kultūras un izklaides pasākumos. Dīvaini jau gan ir – šprotes eksportēt drīkstam, bet Jaunā viļņa konkursantus ne. Grūti saprast, kur te loģika. Un diezin vai tāda ir vispār.