Draudzīga pariešana
Šonedēļ piecdesmit gadi aprit lieliskajam režisoram Alvim Hermanim. Neatkārtošos par to, ka viņš ir Eiropas režijas lielākā mūsdienu zvaigzne. Drīzāk padomājiet, kādā valstī mēs dzīvotu, ja reiz pirms kādas Saeimas vēlēšanām, kad vispārējā rusofilija un Krievijas maigās varas cildināšana sita augstu vilni, režisors no televizora ekrāna nenosauktu par nodevējiem visus, kas gatavojās sociālā protesta balsojumā balsot par Latvijas prokrieviskajiem spēkiem. Daļa apvainojās jau nu ļoti, bet tomēr pirms balsošanas padomāja.
Visādi citādi nedēļa, kā jau aprīļa beigu nedēļa – te silts, te auksts, te atkal kāds idiots aptur lidostas Rīga darbu, izčakarējot plānus tūkstošiem cilvēku un liekot stresot visas pasaules avio dispečeriem, kuriem steigā nācās pārprogrammēt lidojumu grafikus. Vecais joks par neesošu bumbu lidostā un iepriekš arī Centrālajā dzelzceļa stacijā šopavasar izrādās tikpat iespaidīgi stulbs kā iepriekš. Atcelti reisi, izjaukti plāni, pamatīgi zaudējumi, kavēts darbs… Cik ilgi vēl spēlēsim demokrātiju, cik ilgi integrēsim slimus cilvēkus sabiedrībā, nemitīgi ciešot kaut kādu labilu īpatņu dēļ. Sīks debiliķis, bet šmuce kosmiskā mērogā. Pēdējā laikā mēs milzīgi spēlējam valsts drošību, bet šīs dienišķi nožēlojamās epizodes parāda – tikai seriālos par CSI izmeklētājiem viss notiek kā smērēts un slikto zēnu plāni bankrotē supertehnoloģiju priekšā.
Lielā talka aizvadīta, atkritumi savākti, atkritumu maisi ceļmalās salikti, slimie ļautiņi jau tos sāk lēnā garā pārrevidēt. Ir apbrīnojams šis ikpavasara talkošanas fenomens, kad vieni regulāri mēslo, nesaņemot par to nekādu sodu, bet citi, un itin bieži viņi ir skolas vecuma jaunieši, romantisku ideālu vārdā kopj dzimtenes āres, kas drīz vien būs tikpat netīras kā iepriekš. Nē, nu tiesa, šī laikam ir brīva valsts, ja reiz katrs var mēslot, kur vēlas vai, piemēram, vilkt no atkritumu tvertnēm ārā pamperus, ienest tos tuvējā mežiņā un meklēt tajos zeltlietas. Ja nu tiešām atrod? Kaut varbūtība ir viens pret miljonu…
Tomēr kāpēc sabiedrības vairākumam ir jācieš dažādu īpatņu izlēcieni, visviens, vai viņi zvana par neesošu bumbu, vai viņi cīnās par tikumību skolās, vai revidē atkritumu konteineru saturu, meklējot tur nēsātas dāmu biksītes? Mēs it kā spēlējam brīvību un tautas varu, bet patiesībā piedzīvojam nekaunīgu indivīdu uzkundzēšanās laikmetu cilvēktiesību vārdā. Katrs, kam uzblīdis ego, var skaļi spiegt par savām tiesībām. Un ja kliedz, ievērojot politkorektās spēles pareizos noteikumus, tad tiek sadzirdēts.
Kas vēl jauns? Vairāk jau tā kā ierasts… Atkal nācās noklausīties jau kārtējo debati par to, kuram tad vajadzētu kļūt par nākamo valsts prezidentu. Sprieda intelektuāļi, sprieda vienkārši darbarūķi, bet politiķi atkal runāja par slepenajiem kandidātiem, kurus viņi nedošot pirms laika saplosīšanai. Nosauktās kandidatūras drīzāk radīja vēlmi emigrēt, nevis palikt.
Vai tiešām šajā valstī kāds nopietni tic, ka iespējams valsts prezidents, kurš ieviesīšot kārtību, kas it kā būtu prezidentam primāri. Pat visas diskusijas jau sen par to nerunā. Tās rotē ap egocentrisko – «vai man būs/nebūs kauns par šādu prezidentu». Nospļauties uz jūsu kaunu! Es labprāt kaunētos un sarktu par prezidentu, ja vien valstī būtu ideāla kārtība. Tomēr Latvijas politiskā sistēma, kas pati par sevi ir spilgtas vēsturiskas lielummānijas un neprofesionalitātes paraugs, jau nemaz neparedz šim prezidentam nekādu iespēju ieviest kārtību valstī. Stingri ņemot, arī pati prezidenta institūcija Latvijai nav vajadzīga, pietiktu ar spēcīgām pilnvarām apveltītu valdību un trīsdesmit deputātiem. Visus pārējos mierīgi varētu atlaist un ietaupīt kaudzi naudas, ko izmantot valsts sakārtošanā. Bet tā jau ir absolūta utopija, daiļliteratūra, kam nebūs lemts piepildīties.
Visā šajā prezidentošanā slēpjas kaut kas tik neveselīgs un slims. Vispirms mēs, tauta, ejam, vai drīzāk pēdējos gados neejam, uz vēlēšanām, kur ievēlam tos, ko pilnvarojam vadīt valsti un izvēlēties jauno prezidentu. Bet pēc tam lamājam viņus par idiotiem, stulbeņiem un totāliem nejēgām. Nu varbūt tad ir vērts saņemties un reizi četros gados aizvilkties līdz tām urnām, nobalsojot tā, lai beidzot tiek ievēlēti tie ideālie un pareizie.
Arī ļauno politiķu prezidenta kandidātu slēpšanai ir sava realitātes diktēta loģika. Es labi saprotu, ka cilvēks var būt gatavs publiskai apspriešanai, bet mūsu apspriešanas kultūra vairāk līdzinās agresīvai plosīšanai. Lai gan vispirms derētu pašiem spogulī paskatīties, tiklīdz ir kandidāts, tā sākas: slāj kā vecs karavīrs, frizūra kā idiotam, izskatās pēc sakārņa, vājprātīga blūzīte, ūsaina, līkām kājām. Šī apķēzīšana diemžēl joprojām ir publiskās diskusiju «kultūras» teju vai svarīgākā sastāvdaļa: nodokļu parādi, hipotekārie kredīti, biznesa stāvoklis, izglītība un pieredze ir tikai pēc tam.
Tā arī dzīvojam.