Maijs klāt, bet skaidrības nekādas – ne, kā veči teiktu, bez polša, ne ar polšu.
Nedēļa priecēja ar kārtējiem murgainiem solījumiem: atlaidīs te 2000 skolotāju, te 6000 skolotāju; likvidēs visas slimnīcas vai varbūt dažas tomēr atstās. Tādā garā varētu malt vēl labu brīdi, bet sviests, kas dāsni biris pār politiķu lūpām, kopā salikts, atgādina ainiņas no romāna par brašā kareivja Šveika dēkām trakonamā. Allaž esmu brīnījies par to, vai tiešām šīs labdzimušās ministru kundzītes un kundziņi absolūti nekontrolē, ko viņi publiski pauž sabiedrībai? Brīžam tāda sajūta – cik ministru, tik valdību, bet skaļākās un presei draudzīgākās ir tās amatpersonas, kurām nāksies veikt galvenos melnos darbus. Tā, it kā viņi nesaprastu, ka solītās nez cik tūkstošus lielās darba vietu ekonomijas ir viņu kā politiķu nāve, ka moris pēc savu pienākumu veikšanas varēs būt brīvs. Brīvs ar tik saķēzītu reputāciju, ka būs ilgi jādomā, lai atrastu kādu puslīdz jēdzīgu nodarbi pat privātā biznesa lauciņos. Dievs ar politiķiem! Māc žēlums un arī dusmas uz kultūras un izglītības darbiniekiem. Tā taču ir absolūta teļu padevība un kaujamu lopiņu lojalitāte, kas te tagad tiek izrādīta. Jūs tūdaļ likvidēs, izmetīs uz ielas, un pēc deviņiem mēnešiem, kad beigsies bezdarbnieku pabalsts, jūs šajā valstī būsiet absolūts nekas! Jā, un tieši "šajā valstī", pat ja kāds patriotisks un tāpēc anonīms plātīzeris izpaudās komentāros, ka esot jāraksta nevis "šī valsts", bet "mana valsts", es sevi nespēju nedz asociēt, nedz identificēt ar tām cūcībām, kas šobrīd notiek. Neesmu izšķiedis nedz 30 miljonus par tiltu celtniecību, nedz notrallinājis kādas komercbankas kapitālus, nedz iedzinis Latviju parādu jūgā, pelnīdams ātros miljonus, spēlējot nekustamā īpašuma piramīdās. Ja pasaku, tā ir "mana valsts", tad man ir jāsēžas uz apsūdzēto sola kopā ar tiem, kas, spekulējot uz tautas patriotismu, piedzina sev kabatas un nolaida Latviju līdz kliņķim. Es netaisos to darīt un uzskatu, ka visi šie prātuļojumi par vainīgo nemeklēšanu un konsolidāciju nāk no politiski un ekonomiski uzpirktu inteliģentu mutēm, kas labi zina, ko paši ēduši. "Manā valstī" un manā Latvijā viņiem nav nedz vietas, nedz teikšanas, un negrasos kaut kādu vāvuļu dēļ liet virsū mēslus savai Latvijai.
To, ka "šī valsts" nav dzīvotspējīga un demonstrē absolūtas ciniskas divkosības paraugstundu, apliecina nedēļas trauksmes zvans par Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas iespējamo likvidāciju. Divkosība tāpēc, ka visi politiķi, tikuši TV ekrānos, to vien dara kā gudri runā par Latvijas nokijām, par idejām ar pievienoto vērtību, bet reāli paši mēģina nokaut Latvijas zinātnes galveno intelektuālo barotni, vietu, kur tapis un veidojies valsts intelektuālais potenciāls. Ja var pieķerties bibliotēkai, kurā tapušas liela daļa Latvijā sarakstīto disertāciju; kas ir dibināta 1524.(!) gadā, kurā glabājas tik unikāli izdevumi, kādi visu apkladzinātajai Gaismas pilij pat sapņos nav rādījušies un kurus reāli Rietumu bukinistu izsolēs varētu tirgot par summām, kas sasniedz vismaz sešciparu skaitli, ja var plānot aizslaucīt mēslainē unikālo Rīgas pilsētai dāvināto bibliofila Misiņa kolekciju, kuras vērtība materiālā ziņā arīdzan rakstāma ar daudzām nullēm, tad ko te vēl komentēt! To neuzdrošinājās zviedru karaļi, to neatļāvās krievu cari, tai neķērās klāt nedz Staļins, nedz Hitlers, bet Dombrovska kunga valdība un tās sabiedrotie vienkārši rullē, demonstrējot savu absolūto analfabētismu.
Nē, neredzu nevienu iemeslu, kālab lai nojauktu robežu, ko domās esmu novilcis starp "šo valsti" un manu Latviju. Ja kādam gribas just mazohistisku atbildību un ciest par citu melniem darbiem, tā ir viņa darīšana, bet, manuprāt, nav ko te tēlot mazus jēzuliņus un tīksmināties par mocekļa oreolu. Gribu tikai piebilst – "šai valstij" nav nākotnes.