Gatavošanās karam un citi nieki

Nezinu, kā jums, bet man visi šie stāsti par topošajiem bukletiem, kuros būšot pateikts, kas jādara briesmu gadījumā, atgādina vecu padomju anekdoti par to, kā rīkoties atomkara laikā. Armēņu radio jautā – kas jādara, ja sāksies atomkarš? Armēņu radio atbild – ņemiet baltu palagu, ejiet uz kapiem, aptinieties un gaidiet tālākos partijas rīkojumus!

Pats labākais, ja paskatāmies, nedēļas šķērsgriezumu, tad vienudien mēs, plandot paladziņam, gatavojamies karam; nākamajā dienā, par karu laimīgi aizmirsuši, pārdzīvojam par Andželīnas Džolijas olnīcām, bet trešajā dienā, štrunts par Džoliju, ar prieku pētām Kombuļu Ineses kāzu foto.

Kamēr masu mediji producē visu šo šizofrēniju, tikmēr valsts pilsoņi nonākuši pie kādas likumsakarīgas galējības. Daži veselīga dzīvesveida piekritēji rīta krosiņa laikā uz mežu sāk ņemt līdzi pistoli ar kārtīgu patronu rezervi – sak, ja nu tomēr tie sasodītie Pleskavas desantnieki Šmerļa priedēs pēkšņi lasa murķeļus, dzīvs jau nu rokā nedošos.

Varētu jau par to visu pazoboties, bet es, goda vārds, lasot visu šo šļuru, neticu, ka mani kāds nopietni sargā, ka šajā valstī kāds plāno, analizē. Arī kolēģis Bens Latkovskis šonedēļ raksta par to, kādas problēmas valsts eksprezidentam Valdim Zatleram savulaik radušās, kad viņš palūdzis Satversmes aizsardzības birojam Vladimira Putina psiholoģisko portretu. Atbilde bijusi vidusskolēna projekta līmenī. Ja jau pat prezidentam neviens nespēj palīdzēt, ko nu par vienkāršajiem reņģēdājiem. Zīmīgi, ka tas viss notiek laikā, kad citas valstis tērē milzu līdzekļus, lai ne vien analizētu katru latvieša politiķa izteikumu ne tikai masu medijos, bet pat sociālajos tīklos. Viņi pamana katru sīkumu. Šī gada sākumā interviju Neatkarīgajai sniedza kultūras ministre. Tās laikā viņa pieminēja kādu Krievijas propagandas medija gada budžetu. Jau nākamajā rītā pienāca pieprasījums no attiecīgā medija PR vadītāja precizēt nosaukto skaitli. Tā reaģē citi.

Agrāk masu medijos nereti bija vērojamas situācijas, kad pašmāju politiķi tika turēti kā nu kuro reizi – pamatotās vai nepamatotās – aizdomās, ka viņi laiku pa laikam noplūdinot niecīgas tēmas, par kurām tautai ir ko cepties. Tās kalpo kā dūmu aizsegs, lai izbīdītu cauri daudz nopietnākus lēmumus. Tomēr, salīdzinot ar mūsdienu realitāti, tie bija tikai ziediņi.

Tagad, kad vienā interneta daļā tikpat kā izzudusi starpība starp ziņu portāliem un sociālajiem tīkliem, tendence radīt ziņu, atsaucoties uz sociālajos medijos vai kādās blogu vietnēs publiskotiem paziņojumiem, ir stulbinoša bīstama. Tā jau katrs psihopāts vai apmaksāts trollis kādā viltus vai neviltus blogā var sarakstīt sazin ko. Un tomēr žurnālisti tam tic un reaģē, nepārbaudot padara par ziņu, nesakot ne pušplēsta vārda par sava avota ticamības pakāpi. It kā jau ir virkne likumu un arī principu, pēc kuriem savā darbā žurnālistam būtu jāvadās; tāpat regulāri notiek vāvuļošana par to, cik šausmīgi, ja neesot skaidri redzami mediju īpašnieki dažiem laikrakstiem, tomēr es lasu Olivera Everta 18. marta publikāciju portālā TVNet par tiesvedību ar Latvijas Nacionālo operu un pārsteigumā atplešu muti. Izrādās, citēju Evertu: «interneta portāls TVNet nav reģistrēts kā masu medijs un, lai arī tas savā darbībā pēc burta un gara respektē šo likumu, tas portāla darbību neregulē.»

Norobežojoties no TVNet un LNO konflikta, vispārinot situāciju, iznāk, ka Latvijā šādi jebkurš interneta darbonis var izveidot kaut ko ārēji līdzīgu masu medijam un mērķtiecīgi strādāt, nevis lai ražotu objektīvas ziņas, bet gan lai, piemēram, vajadzības gadījumā dezorganizētu vai radītu paniku valsts iedzīvotājos, bet pēc tam mierīgi pateiktu – sorry, es neesmu reģistrējies kā masu medijs, tāpēc nekāds no vecuma sačākstējis likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem uz mani neattiecas; varu mierīgi publicēt gan «korespondences», gan «telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu».

Tieši tāpat jau arī notiek avīžniecības jomā – jau kuro gadu pilna pastkastīte ar partiju, namu pārvalžu, kultūras centru, pilsētas un novada domes «avīzēm», kuras patiesībā nav nekas vairāk kā reklāmas lapeles, kas kalpo attiecīgo līmeņu deputātu un funkcionāru sabiedrisko tēlu spodrināšanai. Aiz cēlā sabiedrības informēšanas mērķa itin bieži lasāmas slavas dziesmas attiecīgajam mēram un viņa vietniekiem, un viss šis sīrups nereti turpinās gadiem ilgi, līdz vietējā galma apvērsumā vecie vēži tiek pastumti tās pašas kulītes otrā malā – tā sauktajā opozīcijā.

Un tad vēl saka – masu mediji melo. Bet varbūt tas, ko jūs lasāt, nemaz nav masu medijs?