Skapis augšāmcēlies
Ir kārtējā piektdiena, un šis ir ierastais iknedēļas atskats uz aizvadīto nedēļu kultūrā. Tos veidojot, nereti rodas sajūta, ka dzīvojam nenormālā laika ritumā. It kā pat ļoti aktuāli notikumi, kas norisinājušies pavisam nesen, piemēram, pagājušo sestdien, jau šajā ceturtdienā, rakstot šīs rindas, šķiet tik seni un aizmirsti, it kā tie būtu simt gadu tāla pagātne.
Tomēr, ja reiz pagājušās nedēļas nogale jau atkal bija to interneta troļļu zvaigžņu stunda, kuri biedēja mūs līdz nāvei ar ziņām gan par apvērsumiem kaimiņvalstī, gan par it kā mirušu vai varbūt par tēvu kļuvušu prezidentu, atgriezīsimies 13. martā, lai pāris teikumos atstāstītu kādu senu austrumnieku leģendu, ko šajā gadījumā īsti vietā būtu sākt ar klasiķa Alana Milna vārdiem. Un tā «reiz senos, senos laikos, varbūt pat tik ļoti senos kā pagājusī piektdiena», dzīvoja kāds austrumu šahs, kurš izcēlās ar savu ārkārtējo cietsirdību un viltību. Kādudien valdniekam sāka likties, ka valsts iedzīvotāji viņu ne vien nemīl, bet klusībā pat neieredz, un tāpēc gatavo pret šahu vērstu sazvērestību. Tad šim senajam austrumu valdniekam iešāvās galvā neģēlīgs plāns. Viņš izlikās par mirušu. Pasākumam bija lieli panākumi, jo daļa pavalstnieku nevis raudāja, bet sāka līksmot kā mazi bērni. Tad, protams, šahs augšāmcēlās un deva pavēli saviem mamelukiem nocirst galvas visiem, kas bija priecājušies par viņa nāvi. Atrast neuzticamos pavalstniekus bija vieglāk par vieglu – atlika vien palasīt ierakstus feisbukā.
Tā, lūk! Tagad, kad leģenda izstāstīta un pasaules gala sludinātāji pasveicināti, mierīgu sirdi varu ķerties pie ierastā kultūras notikumu apskata. Izceļamu notikumu pietiek. Kā pirmo vēlos minēt to, ka mūsu kultūras ministre Dace Melbārde šonedēļ uz kādu laiku pielikusi punktu Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) kaislībām. Par jauno direktora pienākumu izpildītāju līdz brīdim, kamēr tiks izraudzīts nākamais direktors, iecelta muzeju speciāliste Māra Eņģele. Tā vien izskatās, ka jaunajai «p. i.» nāksies kādu laiku pastrādāt, jo «galvenais Māras Eņģeles uzdevums kā direktores pienākumu izpildītājai būs Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas koncepcijas izstrāde, gatavojoties muzeja atvēršanai renovētajās telpās 2016. gadā». Ar šo RMM sāgai varētu likt punktu, tomēr ir vēl kāda priecīga vēsts. Ir augšāmcēlies un muzejā atgriezies nu jau bēdīgi slavenais KalpiņaStaņas skapis, ap kuru pēdējā laikā virmojis tik daudz kaislību, bet skumjā ziņa bija tā, ka skapis no muzeja aizvests nezināmā virzienā un nodots utilizācijai.
Uztraucoša vēsts šonedēļ, kas ļoti svarīga ne vien kultūrai, bet visai latviešu sabiedrībai, ir tā, ka Tieslietu ministrijas paspārnē strādājošā Valsts Drošības komitejas dokumentu izpētes komisija jūk ārā pa visām šuvēm – dažu dienu laikā to pametuši jau trīs eksperti. Tas liek vaicāt – kādi vēji un no kuras puses tur pūš? To droši vien uzzināsim kaut kad tuvākajā nākotnē, tomēr, spriežot pēc TM pārstāvja Jāņa Tomela skaidrojumiem Latvijas Radio Krustpunktos, jāsecina, vai tik ierēdniecība kārtējo reizi nav gribējusi, lai inteliģenti pastrādā sabiedriskā kārtā un iedziļinās nebūt ne vieglajā čekas maisu jautājumā, tā teikt, uz sabiedriskiem principiem. Prasīt algu par šādu darbu tomēr ir tikai normāli.
Trešais nedēļas notikums nenoliedzami ir Aspazijas 150. jubileja. Nespēju vien saprast, kāpēc Elza Rozenberga mūsdienās obligāti jāattēlo kā veca satuntulējusies vecene, ap kuras kājām trinas kaķu bars un kura pa kluso sūc spirtotus liķierīšus savā Jūrmalas vasarnīcā. Šāds neobligāts diskurss, ņemot vērā Aspazijas izcilo vietu Latvijas kultūras vēsturē, liekas visnotaļ dīvains. Es jau saprotu, ka par klasiķiem jārunā populāri un tautai saprotami, tomēr diezin vai kaķu audzēšana bija Elzas Rozenbergas dzīves galvenais sasniegums. Jācer, šo sasniegumu izvērtējums vēl sekos.
Tā nu vēsturē iegadījies, ka 16. marts ir ne tikai Aspazijas dzimšanas, bet arī leģionāru piemiņas diena. Oficiāli vai neoficiāli tā tika atzīmēta un arī tiks svinēta nākotnē, tāpēc Latvijas politiķiem nevajadzētu kā strausiem bāzt savas galvas smiltīs, bet laikus domāt, kā atrisināt šo nenoliedzami viņiem tik neērto jautājumu tā, lai kādudien tas nekļūtu par nopietnas konfrontācijas cēloni. Šķiet, ka pa šiem gadiem ir pienācis laiks saprast, ka visi tie, kuri gribēs, latviešus par nacistiem apsaukās arī tad, ja 16. marts vispār tiks svītrots no kalendāra. Ne jau nu kāda svinēšana vai datumi tam kļūs par šķērsli. Un tad nu atliek uzdot mūžseno krievu filozofu jautājumu – ko darīt? Turpināt ierobežot savu pilsoņu tiesības ar karodziņiem un barjerām nudien nav nekāds šā jautājuma risinājums.