Par miljonu un prezidentu
Šīs nedēļas kultūras dzīves apskats jāsāk ar troksni, ko sacēla ziņa par to, ka viena operas Valentīna izrāde Vācijā maksāšot apmēram pusmiljonu eiro.
Par šo faktu tapa karikatūras, dusmīgi komentāri un dzēlīgas piezīmes. Tomēr, ja neņem vērā to viedokļu daļu, kuri uzskata, ka Latvijā kultūrai vispār neko nevajag dot, jau atkal te visa pamatā ir stāsts par neveiksmīgo komunikāciju, kas valda ap Eiropas prezidentūras kultūras notikumiem. Nu kaut kā neiznāk rīkotājiem pamatot savu plānu pamatotību. Diemžēl!
Norobežojoties no jel kādām emociju izpausmēm, vienīgais objektīvais kritērijs šajā lietā varētu būt tas, kādas reakcijas šī viesizrāde izraisīs ar skatuves mākslu pārsātinātajā Vācijā: kādas būs atsauksmes, vai LNO sekos kādi piedāvājumi par papildu viesizrādēm. Varbūt šis nebūs sliktāk iztērētais pusmiljons Latvijas vēsturē, ja vien viss ir līdz galam un racionāli izkalkulēts. No vienas puses, ideja par to, ka, iespējams, prātīgāk nopirkt nopietnu skatuvi (izstāžu zāli) latviešu mākslai ārzemēs, iztērējot par to krietnus līdzekļus, ir visnotaļ pareiza. Šāda rīcība varētu uzrādīt to, vai latviešu māksla reāli spēj piesaistīt un noturēt reālu turienes publikas uzmanību. Protams, tā rīkojoties, iespējamas arī sāpīgas neveiksmes, tomēr varbūt šis ceļš ir daudz saprātīgāks, nekā ierastā slēgto izstādīšu prakse Briseles birokrātiskajos gaiteņos vai tikpat nepieejamajos UNESCO vestibilos Parīzē, kas varbūt veicina Latvijas politisko atpazīstamību, bet reāli un objektīvi nav domāta vienkāršajai tautai. No otras puses, lai šādus pusmiljonus tērētu ar prātu, ir nepieciešams stratēģisks plāns un nopietna ilgtermiņa kultūrpolitika. Tas nedrīkst būt uz labu laimi izšauts salūts. Kā būs ar Valentīnu, redzēsim.
Šo otrdien man radās izdevība piedalīties Latvijas Kultūras akadēmijas diskusijā. Tajā dažādu kultūras nozaru pārstāvji sprieda par to, kāda Latvijā valda situācija ar Valsts prezidenta kandidātu atlasi un vēlēšanām.
Šī diskusija, videoformātā ierakstīta, ir apskatāma kaut kur youtube plašumos un, manuprāt, bija pietiekami sakarīga.
Jautājumā, kas Latvijā interesē daudzus, proti, vai prezidentu tiešās vēlēšanās tomēr nevajadzētu vēlēt visai tautai, viedokļi bija dažādi. Ja vēl nesenā pagātnē daudzi kultūras darbinieki ar visu sirdi atbalstīja tautas vēlēta prezidenta institūciju, tagad šis jautājums diskusijā nebūt neizrādījās noteicošais. Runātāji atzina, ka esošā situācija ir kā strupceļš. Partijas savus prezidenta kandidātus pamatoti un apzināti slēpj līdz pēdējam brīdim, lai konkurenti tos nenolīdzinātu līdz ar zemi vēl pirms laika. Šādu rīcību var saprast, galu galā paši jau esam politiķus ievēlējuši un pilnvarojuši tālāk izvēlēties Valsts prezidentu – lai tad nu rīkojas. Tomēr tā rada pamatotu sajūtu, ka prezidenta atlasē notiek dažādas netīras spēles, mahinācijas un shēmošana. Turklāt šāda situācija neveicina konkurenci starp prezidenta kandidātiem, un tad nu bijušais inženieris, ārsts vai finansists kādurīt vienkārši pamostas kā Valsts prezidents. Ja viņš ar to tiek galā, tad labi. Ja netiek – dzīve no tā neapstājas, bet labi tas neizskatās.
Kur ir izeja? Ļoti svarīgi būtu, lai tautai tiktu dota iespēja redzēt un vērtēt potenciālos prezidenta kandidātus, ja starp viņiem tiktu rīkotas publiskas debates, ja būtu spriedze, kas ļautu saprast, vai kandidāts ir piemērots amatam, vai nav. Jebkurš no aplūkotajiem vēlēšanu formātiem: tautas vēlēts, Saeimā atklāti vai aizklātā balsojumā ievēlēts prezidents – pati par sevi nav universāla glābējmetode, kas automātiski nodrošina panākumus. Slikts rezultāts iespējams visos gadījumos. Svarīgāk, lai potenciālie prezidenta kandidāti tiktu izraudzīti reālas publiskas konkurences apstākļos. Tā vispār, iespējams, ir Latvijas mūsdienu politikas galvenā problēma – konkurences trūkums. Kā teica vairāki runātāji – viņi labprāt redzētu politiķus, kas savu karjeru sākuši vietējās domēs un tad izauguši līdz Saeimas vai prezidenta līmenim.
Nezinu, varbūt kāds no diskusijas sagaidīja karstasinīgu kliegšanu vai populistiskus uzbraucienus. Tomēr tā parādīja, ka mūsu kultūras cilvēki jau sen kļuvuši imūni pret šīm politikānisma formām. Tā vien šķiet, ja būtu platforma, uz kuras šādas debates rīkot regulāri, un stratēģisks redzējums par to, ko ar tādu domu apmaiņu vēlamies sasniegt, tad dažādas noderīgas idejas laika gaitā varētu izkristalizēties itin labi. Protams, kopīga parunāšana nevienam nav pašmērķis. Tā savā ziņā ir spiesta lieta – nedzīvojam taču ideālā valstī, un tāpēc stāvēt malā nudien nav pareizākais.