Ar platu smaidu
Valsts kontroles (VK) atzinumi par Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) un Kultūras ministrijas (KM) funkciju pārklāšanos šonedēļ raisījuši daudz platu smaidu kultūras darbinieku sejās. Kā nu ne – beidzot šīs nabadzības dēļ dzimušās sistēmas vājās puses atzinuši pat profesionāli revidenti un grāmatveži.
Likteņa ironija ir tā, ka tieši mūsu valsts politika kultūras jomā šādu dubulto sistēmu ir radījusi. No vienas puses, tieši politiķi savulaik ir spieduši maksimāli nodot valsts funkcijas nevalstisko organizāciju rokās. No otras puses, tieši politiķi ir eksperimentējuši ar kultūru, gadiem piešķirot nepietiekamu finansējumu pat valsts iestādēm. Tālab jau arī viens no tagad VK peramajiem zēniem Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM), kurš saviem darbiniekiem ilgus gadus no krīzes sākuma nespēja nodrošināt pat minimālo algu un vienubrīd bija spiests nolikt pat vadošus muzeja speciālistus uz pusslodzēm un nepilnu darba nedēļu, savulaik nodibināja nevalstisku muzeja atbalsta biedrību. Tā tika radīta, lai RMM ar dažādu fondu, tostarp VKKF, finansējuma palīdzību spētu elementāri īstenot savas pamatfunkcijas. Turklāt, cik atceros savu darbību VKKF, eksperti lielāko daļu muzeja atbalsta biedrības projektu vienkārši noraidīja – fonds tik dārgus pieprasījumus nemaz nespēja apkalpot, lai cik pamatoti tie būtu, un eksperti uzskatīja, ka par ekspozīciju un muzeja pētniecisko darbu jārūpējas valstij.
Tagad VK muzeju par šo līdzekļu meklēšanu ar atbalsta biedrības starpniecību strostē, un tā direktore Ilze Knoka par notikušo var pasūroties vien sociālajos tīklos. «Vakar rakstīju paskaidrojumu par to, ar kādām tiesībām es esmu pieļāvusi muzeja atbalsta biedrības dibināšanu. Tā ka mēs, protams, varam izklaidēties par VK totālo atrautību no īstenības, bet KM, kas šo vairāku gadu garumā pastāvošo absurdu tagad mēģina padarīt par muzeju direktoru personīgo izvēli=pārkāpumu, to paceļ ar citu vārdu apzīmējamā pasākumā. Cita starpā, tā pati KM vēl pirms pāris gadiem prasīja rakstīt paskaidrojumu, ar kādām tiesībām es kā iestādes vadītāja esot iedomājusies, ka KM jāfinansē muzeja pastāvīgās ekspozīcijas veidošana. Ko tu te, cilvēciņš, lai saproti» – liecina viņas ieraksts Facebook. Izklausās komiski, ja ne izmisums.
Pieļauju, ka nezinātājam no malas to visu ir grūti saprast, jo absurdā saimniekošana, kad valsts iestādes vadītājs saņem knapi pusi no iestādes normālam darbam vajadzīgā un pārējo ir spiests diedelēt, kur nu katru reizi izdodas atrast, citās valsts jomās ir absolūti neiedomājama. Neesmu dzirdējis, ka, piemēram, Aizsardzības ministrijai ložmetēju iegādei līdzekļus konkursa kārtībā vajadzētu prasīt kādā militāristu kultūras fondā. Kultūras jomā tas ir absolūti «normāli».
Rezultātā notiek kaut kas nejēdzīgs! Bieži vien pāris tūkstošu eiro dēļ tiek dibinātas nevalstiskas organizācijas. Tajās valsts iestādes darbinieki raksta desmitiem projektu, ko pēc tam kāds ir spiests lasīt, vērtēt, lemt par līdzekļu piešķiršanu. Tas viss norisinās tā vietā, lai viens vai divi KM ierēdņi vienkārši piešķirtu iestādei pietiekamu finansējumu. Protams, šādas nevalstiskas organizācijas darbība arī kaut ko maksā, tāmē parādās pozīcijas, kas nebūtu nepieciešamas, ja līdzekļu pietiktu: projektu vadība, grāmatvedības pakalpojumi, neparedzēti izdevumi utt. Tas viss projektu, kas patiesībā ir nevis projekts, bet iestādes pamatfunkcija, objektīvi sadārdzina. Normāli būtu vienkārši piešķirt pietiekamu finansējumu, nevis imitēt šo piespiedu nevalstiskā sektora aktivitāti.
Kas attiecas uz VKKF un KM funkciju dublēšanos, par to paldies jāsaka Einaram Repšem. Tieši viņš savulaik iznīcināja fonda neatkarību, būtībā to padarot par valsts iestādi. Sakot ar to brīdi, KM radās manevra iespēja savas nepietiekamā budžeta vajadzības papildināt uz VKKF radošo projektu rēķina un pirkt, piemēram, apgaismošanas lampas teātriem, izsludināt mērķprogrammas nevalstisko kultūras organizāciju kapacitātes uzturēšanai un tamlīdzīgām neradošām vajadzībām. Toreiz šo kārtību uzspieda finanšu sistēmas ierēdņi. Vēl viena blakne šai fonda valstiskošanai bija bezjēdzīgi dumjo un cilvēciski aizvainojošo finansējuma atteikumu formulējumi, kas radās kaut kur valstiskās birokrātijas intelektuāli juridiskajās dzīlēs. «Jūsu projekts ir mazāk aktuāls citu konkursa projektu kontekstā» – ir viena no pērlēm, kas šo gadu laikā pamatīgi aizvainojusi ne vienu vien dzīvo mūsdienu klasiķi visās iespējamās mākslas jomās.
Vai VK lēmumi beidzot sakustinās biezo nedzirdēšanas ledu un loģika uzvarēs? To es neņemos spriest, bet cerība jau vienmēr mirstot pēdējā.