Nezinu, kā jums, bet man šie Ziemassvētki un Jaunais gads maķenīt atgādināja ainiņu no sen piemirsta amerikāņu klasiķa stāsta. Tajā kāds jauns, simpātisks un ļoti pieklājīgs reliģiskais fanātiķis visiem labprāt vēlēja priecīgus Ziemassvētkus, bet pats alka tikai vienu.
Nespējot tikt galā ar baznīcas strikti nosodīto miesaskāri, viņš gribēja, lai to izkastrē. Kad neviens ārsts neuzņēmās apmierināt pieklājīgā puiša lūgumu, nabaga zellis šo pasākumu īstenoja pa savam, nošņāpjot ar tuteni visa grēka sakni. Medicīniskās zināšanas diemžēl nebija viņa stiprā puse. Puisis aizgāja pie tēviem. Tā teikt, priecīgus Ziemassvētkus! Šis literārais sižets man uzpeldēja atmiņā, kad lasīju atreferējumus par to, ko nu kurš mūsu politiķis teicis tautai svētkos. Tikai ziniet, viņi ir maķenīt slīpētāki par to nabaga zelli no amerikāņu klasiķa stāsta, viņi šņāpj nost miesu tiem, kam laimīgo Jauno gadu novēl.
Var jau būt tās ir tikai šo rindu autora iedomas, ka dzīvojam divkosīgā un melīgā valstī, kas nīst savus pilsoņus, bet spriediet paši. Gada pirmajā nedēļā, kā vienmēr, katru dienu braucu uz Rīgu ar auto. Ne tāpēc, ka būtu bagāts vai lecīgs, bet tāpēc, ka man dienas laikā jāapskrien nezin cik vietas Rīgā un auto joprojām ir reāli lētāks un ērtāks nekā sabiedriskais transports, kura maršruti un kustības grafiki, šķiet, veidoti tāpat kā BBC filmētie teletūbiji. Krietnā narkotiku kaifā. Nē, es saprotu ir krīze, grūtības un pārējais blablabla. Bet valsts galvenie ceļi tikpat kā netiek kaisīti! Ne Daugavpils šoseja, ne Rīgas apvedceļš, ne citi iespējamie maršruti. Ceturtdien, piemēram, braucot uz Rīgu, ieslēdzu auto radio. Radio SWH ziņo – pa Daugavpils šoseju Rīgā nebrauciet, milzīgs sastrēgums Maskavas ielā. Pa apvedceļu nebrauciet, pie Muciniekiem avārija, sāciet bremzēt laicīgi, jo ceļi ir ārkārtīgi slideni... Bet pa kurieni lai brauc? Vakarā atceļā bremzēju pie luksofora Dārziņos. It kā melns asfalts, bet ABS grab un auto šļūc kā slidotavā. Kamēr dega sarkanā gaisma, pavēru durvis, pabāzu kāju uz ceļa. Tīrs ledus! Sakiet, par ko es maksāju to sasodīto transporta nodevu, kas no pirmā janvāra ir palielināta uz pusi? Un kāpēc vienīgais, ko valsts manis kā šoferīša labā šogad ir spējusi paveikt, ir pāris ceļu policijas patruļas un fotoradars zem Zaķusalas tilta. Jūs vēl mani saucat par ciniķi...
Zalāna kungs šonedēļ izrunājās, ka plašsaziņas līdzekļi, lūk, nepareizi visu atspoguļojot. Hmm! Tad kad es un mani kolēģi, žurnālisti, jums, godātā valdība, teicām, ka apzagt sirmgalvjus ir nožēlojama rīcība, ko atļaujas tikai pēdējie ļurbas, jūs klusi īdējāt, klanījāties starptautiskajiem aizdevējiem un parakstījāt katru lapeli, ko jums lika priekšā. Netēlojiet tagad, ka Satversmes tiesas lēmums pensiju lietā jūs ļoti priecē! Bet ja runājam par plašsaziņas līdzekļu kritiku, tad, ziniet, ir kāds tautas vērojums – ja kāds tautas partijas biedrs sāk mācīt medijus, tad pēc pusgada viņš izlido no lielās politikas. Iepriekšējā skolmeistare, šķiet, bija Demakovas kundze, kura šķiroja žurnālistus, ja pareizi atminos, trijās kategorijās.
Bet gads sācies un Latvijā atkal nosalst cilvēki. Nu labi, var pieņemt Ņukucītim Bergmanītim tiešām par daudz garšoja šņabis, bet tā sirmā, uz ielas palikusī mammīte? Un pat ja nosalušajiem būtu piemituši visi iespējamie un neiespējamie netikumi, kur palikusi elementāra cilvēcība? Kur mēs dzīvojam – cilvēku sabiedrībā vai zvēru barā? Nu kaut vai tik daudz, ka valsts varētu dot saviem pilsoņiem ziņu – šis ir pareizais tālruņa numurs, ja jums šķiet, kāds šonakt var sastingt salā, zvaniet! Bet nedod un notiek ļaunāk nekā Apsīšu Jēkaba stāstos. Tāda, lūk, pirmā gada nedēļa.