Asinis Parīzē

Asiņainais notikums Parīzē, kad ar automātiskajiem ieročiem bruņoti radikāļi gaišā dienas laikā apšāva cilvēkus žurnāla Charlie Hebdo redakcijā, atgādina to, cik plāns ir ledus, pa kuru staigā Eiropa. Iegrimusi pārprasta politkorektuma un multikulturālisma letarģijā, tā jau sen neredz, ka aktuālās sarunas par problēmām gandrīz kā padomju laikos pārcēlušās uz ķēķi. Radikāļi, izmantojot demokrātisko institūciju bezzobainību, gluži kā peles mājā, kurai ir slikts saimnieks, jau sen danco pa galdu. Un ne jau Francijā vien.

Lai man piedod ANO augstais cilvēktiesību komisārs Zeids Raads al Huseins, kura nožēla par notikušo, vismaz tā, kā tā ir atreferēta medijos, vairāk gan atgādina aicinājumu nesarīkot linča tiesu saviem tautiešiem. Lai nu viņš labāk veic savus tiešos darba pienākumus, par ko visa pasaule, tostarp arī Latvija, komisāram algu maksā. Slepkavas vispirmām kārtām ir uzspļāvušas tieši ANO Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai, kuras 19. pants skaidri pasaka: «Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām.» Un tā ir demokrātijas neatņemama norma – brīvi paust arī kādam nepatīkamu viedokli.

Politkorektuma traģēdija ir tā, ka, piekušinot kontroversālus viedokļus, sabiedrība tiek iemidzināta un pieradināta neredzēt to, kas tai notiek apkārt. Francijā jau labu laiku tiek klusināti intelektuāļi, kas pauž bažas par Francijas islamizāciju. To, starp citu, iebraucot Parīzē, ir diezgan grūti nepamanīt. Savulaik notikuši mēģinājumi sarīkot tiesas prāvas pret pazīstamo aktrisi Brižitu Bardo, kura savās grāmatās par to runājusi atklāti. Līdzīgu iemeslu dēļ tiesas procesos mēģināja ievilkt rakstnieku intelektuāli Mišelu Velbeku. Ir diezgan acīmredzama tendence, ka Eiropas valstu pamatiedzīvotāju tiesības dzīvot savā valstī bieži vien tiek pieklusinātas par labu bēgļu straumei, kas ir šķietami haotiska un neplānota. Tomēr vai tā ir tik nevainīga un stihiska, kā mums to attēlo?

Žurnāls Charlie Hebdo ar savu principiālo attieksmi, ka demokrātijā nedrīkst būt tabu, pasaules slavu ieguva pēc tam, kad uz tā vāka tika publicēta karikatūra intouchables 2, kurā kāds rabīns stumj invalīdu krēslā sēdošu mullu. Arī turpmāk viņi ne reizi darbojās bez bremzēm, tomēr ir svarīgi uzsvērt, nepārkāpjot likumus un demokrātijas normas. Nedrīkst būt tabu tēmas, bet ne jau tāpēc, ka islāma radikāļu un miera sludinātāju pārņemtajās valstīs pērn, piemēram, tikuši noslepkavoti desmitiem kristiešu un mums to tagad būtu jāatriebj aci pret aci ar kalašņikoviem rokās. Charlie Hebdo neko tādu nesludināja. Viņu smiekli ir nozīmīgi tāpēc, ka žurnāls atgādināja sabiedrībai – politiķi savu dīvaino interešu vārdā nereti atbalsta režīmus un bandītiskus vadoņus, kas, piesedzoties ar dažādām Dieva un cilvēku brālības idejām, slaktē nost katru, kas nav ar viņiem. Ar Dievu tam, starp citu, nav nekā kopīga.

Es ticu, ka Francijas policija tiks galā ar necilvēkiem, kas paveica noziegumu. 2013. gadā man bija iespēja pavērot, cik aktīvi Francijas komercmediji un, pats par sevi saprotams, sabiedriskie kanāli iesaistījās banku aplaupītāju meklēšanā. Ar viņu palīdzību vainīgos noķēra diennakts laikā. Arī tagad iespējamo slepkavu portreti ir visur, un, tā vien šķiet, šajā valstī cilvēki saprot, ka sadarbība ar policiju ir pilsoņa pienākums, nevis stučīšana. Jautājums vienīgi, vai tad, kad vainīgie būs aiz restēm, arī viņiem piešķirs izcilus advokātus un burvīgu kameru ar skatu uz Buloņas mežu, garantējot šo nabadziņu cilvēktiesības.

Tā ir dieva laime, ka šajā kopējā Eiropas nelaimē Latvijai nabadzības dēļ tas pagaidām ir gājis secen. Mums ir dots laiks un iespēja nepieļaut tās kļūdas, ko pieļāvuši citi. Asiņainajiem Parīzes notikumiem šeit, Latvijā, ir jākļūst par atgādinājumu katram, kas ver vaļā muti, lai runātu par «lēta darbaspēka eksportu» vai vēlmi uzņemt dažus tūkstošus politisko bēgļu no kāda cita kontinenta. Mēs redzam, ka Eiropā šāda pārprasta iecietība aizvien biežāk ienes asiņainu ražu un dažādu novirzienu ekstrēmismu. Latvija ir pārāk maza, lai mēs to varētu atļauties.

Tīri personiski es par žurnālu Charlie Hebdo esmu stāstījis un arī stāstīšu saviem studentiem, pieminot to kā paraugu tam, kā Rietumu pasaulē darbojas demokrātijas princips. Darīšu to arī turpmāk, jo uzskatu, ka klusēšana un bailes ir tas, ko vēlas panākt ekstrēmisti.