Kultūrai un domāšanai
Te nu viņš atkal aiziet. Jau kuro reizi. Jau kuro gadu. Droši vien, ka aiziet vairāk mūsu prātos, nevis mūžīgajā laika ritumā. Jo tur tādam niecīgam pilienam kā cilvēku izdomātai dienai, mēnesim vai gadam taču nevarētu būt nekādas izšķirīgas nozīmes.
Kultūras jomā kā pasaulē, tā Latvijā gads aizritējis lielās politikas ēnā. Vispirms bija olimpiskie Soči, kas, pēc analītiķu domām (kurš gan vēl tās tagad grib atcerēties bez vieglas piesarkšanas?), simbolizēja jaunās atvērtās un draudzīgās Krievijas draudzīgo vēstījumu svinīgajā atklāšanas un noslēguma ceremonijā. Tad notika kas globāli nedraudzīgs. Olimpiādei sekoja Ukrainas un Krievijas konflikts, un sākās Eiropas mēroga debates par to, vai kultūras un popkultūras zvaigznēm būtu jāboikotē Putina režīms vai, gluži otrādi, ar savām izrādēm, koncertiem, izstādēm jāatbalsta demokrātija Krievijā.
Situācijas divdomība, kas bija vērojama kā Latvijā, tā citur pasaulē, turpinās. Ne jau tikai ar franču karakuģiem. Arī tagad, kad top šīs rindas, briti savām varas iestādēm pārmet to, ka viņu valsts aizdos izstādes vajadzībām Pēterburgas Ermitāžas muzejam unikālo marmora darbu kolekciju, ko rietumu pasaule pazīst ar nosaukumu Elgin marble. Situāciju īpaši pikantu dara tas, ka Grieķijas valdība ne bez pamata uzskata, ka šī kolekcija britiem būtu jāatdod grieķiem, jo britu koloniālisma periodā tā tikusi faktiski nolaupīta. Arī pašā Latvijā mākslinieki šogad rīkojās dažādi, un katram bija sava taisnība. Alvis Hermanis atteicās braukt uz Maskavu un kļuva par perona non grata Krievijā. Nacionālais teātris viesizrādēs aizbrauca, virkne mūsu popmākslinieku arīdzan. Tāpat arī Latvijā ražotās šprotes un citi labumi brauca un brauc līdz šim. Vēl pāragri spriest arī par to, ar ko īsti beigsies Jūrmalas tūrisma sezonas ekonomisko sildītāju – Jaunā viļņa un dažādu Krievijas humora festivālu – epopeja. Droši vien tās melodramatisko finālu mēs vērosim tikai nākamgad, jo signāli par to rīkošanu/nerīkošanu ir pretrunīgi un masu medijos izskan visdažādākā informācija.
Arī Islāma valsts rašanās ir vēl viena aizejošā gada lielās politikas spēle, kas savas pēdas jau atstājusi Eiropas domāšanas un kultūras procesos. Skaidrs, ka multikulturālisma apoloģētiem ir pienākuši grūti laiki, jo šis process ir pamatīgi izgāzies ar visām no tā izrietošajām trauksmainajām sekām, ko labi var vērot jaunajā protestu kustībā Vācijā, kas drīz vien varētu atnākt arī līdz Latvijai. Nav tomēr manīts, ka Latvijā šobrīd kāds par to īpaši iespringtu, kaut gan būtu vērts. Kaut vai ņemot vērā mūsu līdzšinējo diezgan nekādo integrācijas pieredzi, kuras rezultātā valstī ir divas šķirtas kultūrtelpas, kas runā katra savā valodā un ziņu raidījumos saņem diametrāli pretēju informāciju.
2014. gads Rīgas un Latvijas vēsturē paliks arī ar Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) notikumiem. Kā jau tas bija gaidāms, tad, tuvojoties tā noslēgumam, no ierakumiem aizvien atklātāk iznāk tie, kuriem kaut kas nebija pa prātam. Vienlaikus tomēr nav noliedzams, ka EKG arī bez lieliem vai ārišķīgiem projektiem kultūrai un domāšanai ir devis ļoti daudz. Nu kaut vai Stūra mājas projekts, kas pamatīgi sašūpojis gadiem bremzēto un letarģiskā snaudā apzināti iegremdēto čekas maisu lietu. Arī Lielā lasīšana, kas deva iespēju tūkstošiem cilvēku visā Latvijā izrevidēt savus grāmatu plauktus un lasīšanas paradumus. Vai tad Born in Riga vai Vijas Celmiņas izstāde nebija notikumi, kurus labprāt pie sevis gribētu jebkura Eiropas galvaspilsēta?
Pilnīgi noteikti es aicinātu kritiķus izteikties atbildīgi, jo šis nav «man patika» vai «man nepatika» līmenis. Arī man ne viss patika, un tas ir tikai dabiski – gaumes mums ir dažādas. Manuprāt, tomēr nedrīkst apgalvot, ka EKG būtu izgāzies, jo tas nozīmētu aizvainot neskaitāmus cilvēkus, kuri godprātīgi strādāja, lai īstenotu labus un daudzveidīgus projektus, kas nāca cits pēc cita un tika adresēti ļoti dažādām mērķauditorijām. Jautājums, uz kuru būtu jāfokusējas gada nogalē, drīzāk ir par to, kā saprātīgi izmantot EKG resursus un iegūto pieredzi turpmāk. Kas, piemēram, notiks ar tādu kultūras vietni kā riga2014.org, kas apstākļos, kad mediju telpā kultūrai ir tik vietas, cik tās ir, noderētu arī nākamgad un vēl pēc gada. Kā izdarīt tā, lai pēc gada vai diviem mēs paši nečāpstinātu mutes un nesūrotos, ka pēc 2014. gada kultūras dzīvē iestājusies mazuma garša. Jācer, ka vismaz šoreiz oponentiem pietiks prāta neizrīkoties ar EKG komandu tik pretīgi, kā savulaik izrīkojās ar Rīgai 800 komandu.