Kardašjana, zonde un citi nieki
Ja ticam mediju ziņām, šonedēļ esot notikušas divas varenas lietas. Viena no tām milzīgs solis mūsu civilizācijas attīstībā – pirmoreiz vēsturē uz kādas komētas nolaidusies kosmiskā zonde. Diemžēl šo notikumu aizēnoja starpgalaktisks skandāls. Uz žurnāla Paper Magazine vāka parādījās Kimas Kardašjanas absolūti plikā un milzīgā pēcpuse, kas esot šokējusi visu pasauli. Kamēr jūs tagad palēnām atgūstaties no šoka, mēģināšu atgādināt par dažām mazāk svarīgām lietām, kas šajā nedēļā tā vai citādi saistītas ar kultūru.
Vispirms jau jāpiemin skandāls sociālajos tīklos. To lietotāji krievu valodā tika brīdināti par nepieciešamību ievērot personisko higiēnu, jo laikā no 11. līdz 18. novembrim uzliesmošot sarkanbaltsarkanā sērga. Tā teikt, integrēts sveiciens valsts svētkos no daudz cietušajām un pazemotajām minoritātēm. Drošības policija tagad notikušo izmeklēšot, bet, apcerot, kā būtu, ja es savos skolas gados kaut ko līdzīgu izstrādātu ar sarkano sirpjāmuroto karogu, pilnīgi droši varu derēt kaut uz Kardašjanas apaļumiem, ka jaunajiem cilvēkiem, kas to izdarīja, nedraud itin nekas. Mums taču ir saprotoši tiesneši, talantīgi advokāti, demokrātiska un politkorekta valsts sistēma, turklāt gan jau vainīgie būs svēto govju pati svētākā govs – nepilngadīgie, ar to viss arī beigsies.
Šādas pārdomas manī raisījās, vērojot 10. novembra Aizliegto paņēmienu, kas bija veltīts Latvijas Republikas nevēlamo personu sarakstā iekļautajiem Krievijas kultūras darbiniekiem. To skatoties, tā vien šķita, ka Latvijas lielākā problēma joprojām ir likumdošana, kas savulaik tika sadiegta tā, lai būtu izdevīga visiem, kas mēģina to apiet vai ignorēt.
Lai kādi bija Saeimas deputātes Ineses Lībiņas-Egneres un politiskās komunikācijas eksperta Ojāra Skudras viedokļi, īsti tomēr netiku skaidrs, kur tad ir loģika, aizliedzot braukt uz Latviju tam vai citam Krievijas māksliniekam. Tā vien šķiet, ka arī te darbojas vecais, bet nebūt ne labais princips – likumsargs no rīta pamodies, sāpošu galvu izlasījis kaut ko avīzē un tad, «balstoties uz preses ziņām», taisījis savu slēdzienu. Skaidrs, ka šāda mediju ziņa no tiesvedības viedokļa ir «priekš kaķiem» un pēc kāda laika tas viss beidzas ar lielu un varenu čiku.
Aizliegtā paņēmiena intervija ar nevēlamo personu sarakstā iekļauto kontroversālo aktieri Ivanu Ohlobistinu to labi pierādīja. Nu un, ka viņš ir paudis savu viedokli pret gejiem, ja reiz tas nav aizliegts ar likumu? Tad jau Kasparu Dimiteru sen vajadzēja valstī neielaist! Nepierādāms izrādījās arī apgalvojums, ka Ohlobistins tvitera kontā esot vēlējis nāvi visiem ukraiņiem, jo viņš teica, ka šis konts ticis uzlauzts, kamēr aktieris atpūties Spānijā, un tāda specdienestu algotu hakeru niekošanās nudien nebūtu nekāds brīnums.
Godīgi sakot, es biju gaidījis, ka mūsu valsts ārpolitikas lēmumi tiek pieņemti nopietni un pārdomāti, rūpīgas analīzes rezultātā, nevis pēc tvitera kontos sagrābstītās informācijas. Ja tviteris ir avots, kāpēc tad Latvijas delegācija ar ārlietu ministru priekšgalā nedevās uz Mihaila Gorbačova bērēm? Krievijas ārkārtējo lietu ministra Sergeja Šoigu kontā taču esot bijusi publicēta ziņa par Gorbačova nāvi.
Pavisam nepievilcīgs bija sarunas konteksts, kas izrietēja no debates par kinorežisoru Ņikitu Mihalkovu. No tā iznāca, ka aktieris Mārtiņš Kalita, kurš filmējies galvenajā lomā jaunajā Mihalkova filmā Saules dūriens, ir teju vai algotnis. Un tas vienkārši ir absurdi, zinot, ka filmēšanās norisinājās pirms vairākiem gadiem, kad tāds Krimas konflikts nevienam pat sapņos nerādījās. Īpaši dīvaini, ka šādas runas notiek uz fona, kad mūsu svēti neaizskaramais «D» joprojām grauž ledu Krievijas KHL lejasgalā, pretendējot uz Cerības kausu. Tā vien šķiet, ka visu šo cīņu pret Krievijas darbību Ukrainā veido patriotiska demagoģija, kuras svarīgākā izpausme ir dažu kultūras darbinieku publiska pazemošana (varu iedomāties, kā par to Kremlī raud Putins), jo tas izrādījies izdevīgi no sabiedrisko attiecību viedokļa. Tiklīdz kāds pieķeras kultūrai, tā nonākšana masu medijos ir garantēta, bet amatpersonas vāc pozitīvo reitingu. Tikai kāds no tā labums?
Man tomēr gribētos, lai valsts, kurā dzīvoju es un no kuras (emocionāla taisnība bija aktierim Mārtiņam Vilsonam raidījumā Aizliegtais paņēmiens) pēdējo gadu laikā aizbēgusi teju vai puse iedzīvotāju, beidzot kļūtu gudra valsts. Lai tā pieņemtu gudrus lēmumus, ko jau tūlīt pēc to pieņemšanas nevajadzētu analizēt studentiem lekcijās kā absolūtas muļķības kalngalus. Vai tiešām mēs neesam šo mazumiņu pelnījuši, gan 18. novembra svētkiem tuvojoties, gan visās pārējās gada dienās?