Ko var varenie

Tāpat kā daudzi man pazīstami ceļinieki, kas pēc Siksta kapelas fresku atjaunošanas pabijuši Vatikānā, arī es vēl tagad šausminos par cirku, ko piedzīvoju kapelas apmeklējuma laikā pērn pavasarī.

– Apskate atļauta ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes! – sauca visuresošie gidi milzīgajām grupām no visas pasaules.

– Nešķaudīt, neklepot un nefotografēt! – piebilda skarba paskata apsardzes darbinieki. – Kapelā kategoriski aizliegts ienest jebko!

Siksta kapelā sajūta bija kā sardīnei konservu kārbā. Cilvēks pie cilvēka, kā tādi ierindnieki parādē. Netraucēti aplū kot dievišķā Mikelandželo freskas izdodas retajam, tā ir milzu veiksme.

Izrādās, tomēr, samaksājot ļoti labu naudu, kapelā, kurā taču ir jāsaglabā īpašais gaisa režīms un jācīnās pret ļaunajām sēnītēm, iespējams sarīkot pat korporatīvo pasākumu un pat iekampt kādu šļuku šampanieša. Šādu atļauju šonedēļ saņēmusi kompānija Porsche. Vatikāns gan apgalvo, ka par Siksta kapelas izīrēšanu saņemtā nauda tikšot novirzīta labdarībai, bet kā tad nu šajā gadījumā ir ar to lepnības grēku un šī grēka veicināšanu. Lai nu Porsche līksmojas zem freskām, nav jau žēl, tomēr, saglabājot pieticību, jāpiebilst – šāds lēmums izskatās vismaz dīvains.

Pašu mājās nedēļa pagājusi diezgan klusi. Ne skandālu, ne citas jautrības. Ministru krēsli joprojām nav sadalīti, vien Stūra mājas lietā notikusi neliela sakustēšanās. Joprojām funkcionējošā vecā valdība piešķīrusi finansējumu 22 225 eiro apmērā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem izstādes Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014 turpināšanai.

Kņada ap Stūra māju un tās problēmām ir krietni vien plašāka par konkrēto ēku un ekspozīciju. Diemžēl tā raksturīga visai atjaunotās Latvijas kultūrpolitikai, kura laiku pa laikam ar ne īsti saprotamiem, bet cēli motivētiem ieganstiem izgāž milzu naudu dažādu degradētu ēku un pat rajonu vides uzlabošanai, izvietojot tur samērā īslaicīgas kultūras akcijas. Lielākoties šajos gadījumos investīcijas, kas parasti notiek uz tradicionālo kultūras nozaru rēķina, drīz vien izčākst nebūtībā.

Nezinu, varbūt pašiem liepājniekiem šķiet, ka Karosta ir kļuvusi stipri civilizētāka, pateicoties naudai, kas tajā ieplūda no kultūras budžeta 2000. gadu sākumā, tomēr skaidrs, ka nekāda otra Kristiānija tur neiznāca. Ir pilnīgi droši, ka ar čiku beigusies Andrejsalas kulturālā apdzīvošana, zemē tika izmesti pietiekami lieli līdzekļi. Centrāltirgus Spīķeri ar koncertzāli un DDT šajā ziņā ir veiksmīgāks piemērs, savukārt VEF korpusi, šķiet, vairs neinteresē nevienu, pat optimistus no Totaldobže, – spriežot pēc masu mediju ziņām, viņi tagad mēģinās apdzīvot bijušo Preses namu.

Nudien nebūtu žēl, ja ar kultūras līdzekļu palīdzību tiktu uzstutēts viens degradēts pilsētas stūrītis, ja tas piederētu valstij, ja tur darbotos dažādi radoši dīvaiņi, tomēr vai Latvijā, paskaitot visas kulturalizēt mēģinātās vietas, šāda pieredze ir pārāk veiksmīga, neņemos apgalvot. To, ka Stūra mājas projekts būs nejēdzīgs, ja tas beigsies 2014. gada nogalē, kritiķi runāja jau pirms pāris gadiem. Arī es labprāt novēlētu šim projektam ilgu dzīvi, jo vairāk tāpēc, ka interese par to izrādījusies pietiekami liela. Visiem tiem, kas uzskata, ka stūrenei pietiks, ir jāuzdod sev jautājums – vai līdzekļi, kas tika iztērēti, projektu veidojot, nebūs uzšauti gaisā, ja projekts neturpināsies.

Uz līdzīgu jautājumu ir jāatbild arī tiem, kas jau labu laiku kaļ grandiozus plānus par bijušās Rīgas tabakas fabrikas ēkām. Jaunā Rīgas teātra pārcelšanās uz šejieni Lāčplēša ielas ēkas rekonstrukcijas laikā izmaksās vairākus miljonus eiro. Vai šī nauda netiks norakstīta zaudējumos brīdī, kad JRT pēc rekonstrukcijas atgriezīsies atpakaļ savās mājās? Es saprotu, ka Eiropas fondu atbalsts tādiem projektiem tuvākajos gados būs iespaidīgs, cerams vien, ka ar to nebūs tāpat kā ar daudzo veloceliņu ierīkošanu Latvijas mazpilsētā, kur grezni izbruģēta trase velobraucējiem stiepjas gar bedru bedrēs izdauzītas ielas malu.

Degradēto ēku un teoriju sakārtošana ar kultūras palīdzību būtu lielisks risinājums ne vienā vien gadījumā un ne vienā vien Latvijas pilsētā, tomēr tad, ja plāns tiktu realizēts konsekventi, ja tas darbotos ilgtermiņā un nekļūtu par slaucamo govi dažiem veikliem nekustamā īpašuma saimniekiem, kas paši savā saimniecībā nevēlas ieguldīt ne santīma.