Fui, Jundze, cik jūs esat cinisks! Vismaz reizi nedēļā es uzklausu šādu viedokli no kāda, manuprāt, dīvaina cilvēciņa, kurš savā labticībā joprojām domā, ka mūsu deputāti un valdība rūpējas par Latvijas tautu. Katram savs viedoklis, un es par to neapvainojos. Tomēr kur nu man «savā cinismā» aizsniegties līdz tai megacūcībai, ko šonedēļ atļāvās Latvijas Republikas augstākais likumdevējs saeima – šo vārdu es turpmāk konsekventi rakstīšu ar mazo burtu. Lai tad nu valodas inspekcija nāk un mēģina mani par to sodīt.
Valstī, kuras pilsoņu algas, glābjot Parex bankas vadoņu un vēl jo vairāk tās valdības emisāru ādas, ir samazinātas līdz līmenim, kas atbilst sazin kura gada iztikas minimumam; valstī, kuras iestāžu darbinieki, jau tagad ir izbaudījuši bezalgas atvaļinājumu jaukumus, ir tomēr atradusies viena svētā govs – saeima. Deputātu ienākumus un kompensācijas aiztikt nedrīkst pat visdziļākās krīzes brīžos. Jo, ziniet, lasīt avīzes, spēlēt datorspēles vai vienkārši snauduļot krēslā ir ārkārtīgi smags, atbildīgs un pat mokošs darbs. Kā tur reiz teica Ulmaņu Kārlis – viens likums, viena taisnība visiem? Orvels tālredzīgi piebilda – dažas cūkas ir vienlīdzīgākas.
Dienu pirms šī farsa biju Saldū, tikos ar Kurzemes novada kultūras darbiniekiem. Parasti šādas tikšanās noris mazliet piepaceltā gaisotnē. Šoreiz bija pretēji. Nezinu, ko tas liecina par stāvokli valstī, ja pat allaž lepnie un šerpie kurzemnieki nespēj valdīt sašutuma un izmisuma asaras. Lai nu kas, bet viņi, kuri allaž padodas pēdējie, manuprāt, vairs īsti neredz ceļu, kā cīnīties par valsti. Ja Nobela prēmijas laureāts Dž. M. Kutzē savā dzimtenē notiekošo attēlojis romānā ar lakonisku nosaukumu Negods, tad nezinu, kā būtu jāsaucas romānam par šodienas Latviju. Un tomēr, liels paldies kurzemniekiem par skarbumu! Viņu izmisuma dziļums dod spēku rakstīt šīs rindas, un apziņu, ka tas jādara arī turpmāk. Kaut gan apziņa, ka valdošajai kliķei tas ir kā pīlei ūdens ne reizi vien radījusi drūmu sajūtu, kad rokas nolaižas un gandrīz kā Kaspara Dimitera dziesmā gribas – prom, prom, prom!
Nedomāju, ka šobrīd ir vērts darīt jel ko, lai civilizētām un likumīgām metodēm padzītu ne ar ko neaizstājamo Latvijas galveno degunu urbinātāju simtnieku. Kamēr nekam nederīgo likumu zobrati sāks griezties, tāpat klāt būs rudens ar tajā paredzamajām vēlēšanām. (Nu, kur jūs bijāt toreiz, referendumā?) Es neaicinu arī iet sist logus, jo to nu viņi gribētu gan, lai varētu sarīkot kādu ārkārtas stāvokli un netraucēti glābtu valsti no eirofondiem. Acīmredzot šis ir gaidīšanas laiks, kā plaušu karsoni ārstējot – tas jāpārcieš. Tomēr, par laimi, šis nav plaušu karsonis, bet gan iespēja gatavoties vēlēšanu cīņai.
Kultūras darbinieki jautā – ko mums tagad darīt. Atbilde nemaz nav tik miglā tīta un nezināma. Šis ir brīdis, kad jāsaņem visa sava pilsoniskā drosme un ar kultūras starpniecību jāiet pie cilvēkiem, mudinot tos mosties no letarģiskā miega. Valdošā kliķe, labprāt gribētu, lai jūs par lētu naudu uzdziedātu un uzdancotu, tad nu, izmantojot šos savus Dieva dotos talantus, kuru dēļ jūs gan nekad nekļūsiet par džordžiem sorosiem, vai andriem šķēlēm, tomēr protat un spējat uzrunāt tautu. Mums taču ir šis vēsturiskais piemērs par to, kā daudz smagākā situācijā 19. gadsimtā latviešu pirmie kultūras darbinieki būtībā ne no kā izveidoja latviešu nācijas pamatu. Vai Baronam, ejot uz Tērbatu kājām, un mēnešiem pārtiekot no sālītiem gurķiem bija vieglāk?
Vienkārši ir jānoliek vieglās dienas un jāsāk darīt. Lai deguna urbinātāji un citi uz lielajām algām sēdētāji vairs netiktu cauri. Lai tie gudrie un godavīri un sievas, kas smok šajā masā, izvirzās un var rīkoties. Lai likumi tiek mainīti tā, ka tiešām ir viens likums un taisnība. Lai deputāti ir atsaucami, lai prezidentu neizvēlas zooloģiskā dārza slepenā padome. Kas par to, ka viņi ir viltīgi? Mēs tāpat visu redzam un varam glābt gan sevi, gan Latviju.