Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu

 
©Publicitātes foto, Normunds Brasliņš

Dažas piezīmes par konceptuālā ziņojuma “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu” projektu

“Visu varu padomēm”

Ekstravagantākie šī “konceptuālā ziņojuma” priekšlikumi tajā nosaukti par priekšlikumiem “universitāšu pārvaldības modeļa maiņai” (šajā ziņojumā izmantoto augstākās izglītības iestāžu tipoloģijai, kas paredz tikai universitātes un augstskolas, pievērsīšos šo piezīmju nobeigumā). Ekstravaganti šie priekšlikumi ir vairāku iemeslu dēļ, taču galvenokārt tādēļ, ka, lai gan ziņojums veltīts iekšējās pārvaldības modeļa maiņai, minētie priekšlikumi acīmredzami runā par ārēju pārvaldību, kas turklāt pakļauta politiķu kontrolei. Par šādas ārējas pārvaldības instrumentu, kas ieslēpts stāstā par iekšējās pārvaldības modeļa maiņu, tiek piedāvāts ieviest universitāšu padomes, kas apveltītas ar plašām pilnvarām, kuru dēļ nevajadzīga kļūtu līdz šim galvenā universitāšu lēmējinstitūcija - Satversmes sapulce. Lai gan psiholoģiski saprotama ir politiķu vēlme palielināt savas ietekmes un pilnvaru amplitūdu, iesniegtajā projektā nav neviena argumenta par to, ka universitāšu padomju ieviešana jelkādā veidā varētu uzlabot universitāšu darbu. Projekta apraksta sākumā ir atsauce uz Pasaules Bankas 2016.-2018. gadā veiktajiem pētījumiem (tie atrodami šeit: https://www.worldbank.org/en/country/eu/publication/world-bank-support-to-higher-education-in-latvia). Tos caurskatot, kļūst skaidrs: lai gan Pasaules Bankas eksperti norāda uz universitāšu pārvaldes sistēmas sarežģītību kā problēmu, kā arī uz vajadzību padarīt skaidrāku “ārējo ieinteresēto pušu” (tai skaitā valsts kā galvenā akcionāra / finansētāja) līdzdalību universitāšu pārvaldē, šajās Pasaules Bankas rekomendācijās nav atrodama neviena norāde, ka situāciju būtu vēlams risināt, ieviešot politiķu kontrolētas padomes. Jāsecina, ka atsaukšanās uz ārvalstu ekspertiem šajā “konceptuālajā ziņojumā” ir tikai iegansts šobrīd pie varas esošo politiķu pilnvaru ne ar ko nepamatotam paplašinājumam, turklāt ar stipru padomju laiku piesmaku.

Universitāšu autonomijas apdraudējums

Piedāvātā politiķu apstiprinātu padomju ieviešana var nopietni skart universitāšu autonomiju. Saskaņā ar Eiropas Universitāšu asociācijas salīdzinošo pētījumu (https://www.university-autonomy.eu), kas, sekojot 2007. gada Lisabonas deklarācijai, izdala četras autonomijas formas (organizacionālo, finansiālo, personāla atlases un akadēmisko), organizacionālās autonomijas aspektā Latvija izskatās ļoti slikti (pēc šīs asociācijas mērījumiem Latvija šajā jautājumā atrodas 22. no 29 vietām). Tā kā universitāšu / augstskolu autonomija civilizētā pasaulē ir vispāratzīta nepieciešamība, ar tās samazināšanu saistīts risks apveltīt nekompetentus ārpusniekus ar nozīmīgām pilnvarām, kas ietekmētu ne tikai organizacionālo, bet arī finansiālo, personāla atlases un akadēmisko autonomiju. Ja par pašsaprotamu tiek uztverta augstākās tiesas autonomijas nepieciešamība, kas ierobežo īslaicīgu politiķu mainīgo ideju un interešu ietekmi, no varas decentralizācijas viedokļa par tikpat pašsaprotamām būtu jāuzskata arī universitāšu un augstskolu pašnoteikšanās tiesības un autonomija.

Autonomija un atbildība

Tā kā universitātes ir budžeta iestādes, kas tērē kopīgo naudu, skaidrs, ka, pat ja autonomija ir svarīgākais to darbības parametrs, tas nevar būt vienīgais. Spēja atskaitīties (accountability) ārējām ieinteresētajām pusēm ir nepieciešama universitāšu leģitimitātes sastāvdaļa. Ar to saistīti dažādi pārbaudes un kontroles mehānismi, kas ir spēkā un darbojas jau šobrīd (akreditācija ir tikai redzamākā šo mehānismu daļa). Taču spēja un nepieciešamība atskaitīties nedrīkst mazināt universitāšu autonomiju un pašnoteikšanās iespējas. Konceptuālā ziņojuma projektā piedāvātie “padomes apstiprināšanas kārtības” varianti - “a. padomi apstiprina Ministru kabinets; b. padomi apstiprina Valsts kancelejas izveidota universitāšu padomju komisija” - liecina pirmajā gadījumā par politiķu vēlmi samazināt universitāšu pašnoteikšanās tiesības un paplašināt savu ietekmi un pilnvaras, bet otrajā gadījumā par vēl vienas liekas institūcijas izveidošanu; situācijā, kad pati padomju eksistence nav pamatota ne ar kādiem argumentiem, un kompetentu cilvēkresursu ierobežotības dēļ šāda jaunu lēmējinstitūciju ieviešana ir lieka, ja ne kaitīga.

Atzīstot nepieciešamību iesaistīt universitāšu un augstskolu attīstības stratēģijas un budžeta jautājumos cilvēkus no ārpuses, padomju varas atjaunošanas vietā būtu vērts domāt par jau esošo padomnieku konventu funkciju paplašināmību. Izņemot līdzšinējo funkciju, tiesību un pilnvaru ierobežotību, nav nekādu nozīmīgu šķēršļu sabiedrības monitoringa realizēšanai ar PADOMNIEKU KONVENTA starpniecību, nejaucot pastāvošo iekšējās pārvaldības mehānismu, kurā izšķirošu lomu spēlē universitāšu Satversmes sapulces.

Universitātes un augstskolas

Konceptuālajā ziņojumā nekritiski pieņemtais dalījums universitātēs un augstskolās (Universities of Applied Sciences) ir acīmredzami nepilnīgs, ja ne absurds. Pieņemtajā tipoloģijā par universitāšu galveno kritēriju tiek uzskatīta “zinātniskā pētniecība vairākās nozarēs”, turklāt to studentu skaitam jābūt vismaz 4000, bet “augstskolas” tiek raksturotas kā tādas, kas “specializējas industrijas attīstības vajadzībām nepieciešamo cilvēkresursu un inovāciju radīšanā, attīstot stratēģiskās specializācijas atbilstoši nozares un reģiona attīstības vajadzību pieprasījumam”. Acīmredzams, ka ne Latvijas Mākslas akadēmija, ne Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmija, ne Latvijas Kultūras akadēmija neiekļaujas nevienā no šādas tipoloģijas daļām, tādējādi šī tipoloģija ignorē Latvijas vēsturē un kultūrā nozīmīgu augstskolu specifiku. Šāda nivelējoša attieksme ir ērta ierēdniecībai, bet bezjēdzīgā veidā primitivizē situāciju, spiežot gan Mākslas akadēmiju, gan Mūzikas akadēmiju izlikties par to, kas tās nav. Šāda ierēdniecībai ērta primitivizācija ir kaitīga un bīstama šo augstskolu integritātei un specifikai. Iespējams, būtu vērts padomāt par vajadzību Mākslas akadēmiju, Mūzikas akadēmiju un, iespējams, Kultūras akadēmiju izdalīt atsevišķā tipoloģijas sadaļā, jo nav nekāda attaisnojuma tam, ka tik dažādām augstākās izglītības iestādēm kā Latvijas Universitāte un, piemēram, Latvijas Mākslas akadēmija piemēro vienu un to pašu iekšējās un ārējās pārvaldības modeli. Jebkurā pārvaldības modelī būtu jārēķinās ar universitāšu, augstskolu un mākslas augstskolu specifiku.

Asoc. Prof. Arnis Rītups

Latvijas Mākslas akadēmija

 

Abonē