Jāatzīstas, ka pirms trim gadiem biju viens no tiem, kas publiski bija skeptiski par toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera slaveno rīkojumu Nr.2 par Saeimas atlaišanu. Vēl vairāk - ignorēju arī referendumu par Saeimas atlaišanu, kā arī prognozēju, ka vairākuma cerības par to, ka situācija tūlīt radikāli mainīsies, ir nevietā.
Toreiz bija pārmetumi, ka es aizstāvot „vecās” partijas, nevēloties pārmaiņas, man pietrūkstot optimisma utt. Tā nu gan nebija patiesība, jo es tiešām biju un joprojām esmu pārliecināts, ka pārmaiņas ir nepieciešamas.
Tā ir šodienas realitāte, ka ļoti daudziem cilvēkiem, tajā skaitā tādiem, kas interesējas par politiku un pat tajā labi orientējas, nav, par ko balsot, un viņi arī nebalso – neiet uz vēlēšanām, aiziet, taču urnā iemet tukšu aploksni, dīvainā protestā balso par „Saskaņas centru” vai kādu no sīkpartijām, par kurām ir pilnīgi droši, ka tās nepārvarēs procentu barjeru.
Viņus ir veltīgi pirms katrām vēlēšanām aicināt nākt un balsot par „lielajām” un „latviskajām” partijām vai biedēt ar „Krievi nāk!” un komunisma atgriešanos. Viņi apskatās sarakstus un secina – nē, es tomēr nespēju! Viņiem patiešām nav, no kā izvēlēties.
Protams, situāciju varētu mainīt jaunas, perspektīvas, spēcīgas partijas izveidošana, kurā būtu - nu, labi, ne ģeniāli vai gudri un supergodīgi, bet vairākumā vienkārši normāli, atpazīstami kandidāti.
Taču tādas nav, un arī diemžēl - patiešām, no visas sirds diemžēl - patlaban jaunie veidojumi ir pat šļauganāki par Reformu partiju, kāda tā bija 2011. gadā. Pat, ja kāds negaidīti pārvarēs piecu procentu barjeru, tam gluži vienkārši savas niecīgās ietekmes dēļ nebūs iespēju veidot tradicionāli solīto „jauno politiku” – atliks iespēja ar "zelta" vai citas krāsas "akciju" piedalīties vecajā vai aiziet pa Reformu partijas iemīto taku.
Žēl, ka tā. Gribējās to jauno un spējīgo spēku. Taču, ļoti gribot, tik un tā nebūtu ieteicams pazaudēt realitātes izjūtu un iedomāties, ka kādam izdosies pierādīt, ka ar diegiem tomēr var sanākt aršana. Latvijas politikā pašlaik nav jaunu līderu, kuri ne tikai spētu iekarot vēlētāju uzticību, bet pēc tam arī darboties krietni kvalitatīvāk nekā bijušie un pašreizējie politiķi.
Vēl vairāk, tiem, kas veido jaunās partijas, izskatās, nav arī izpratnes, ka partijas būvēšana tomēr ir piņķerīgs, pietiekami grūts process, kurā jaunu, nekur neredzētu recepti atrast diezin vai izdosies. Izskatās, ka daži nemaz nezina, ka partijas nebūvējas pašas no sevis un arī bieža demokrātijas piesaukšana šo būvprocesu neefektivizē, ka ne tikai oligarhiskas, bet arī demokrātiskas partijas ir jāveido mērķtiecīgi.
Nav arī nemaz tik daudz cilvēku, kas būtu gatavi ar pilnu krūti mesties politikā. Šī sfēra talantīgiem cilvēkiem, kas sevi var realizēt citur, patlaban nav ne interesanta, ne prestiža, ne ienesīga (ja vien kāds neplāno gūt nelikumīgus ienākumus), ne perspektīva. Tikai ar patriotismu arī vairs neiesaistīsi, barikādes un Atmoda tomēr ir pagātnē.
Tā nu mēs redzam, ka ne tikai vecajās Saeimas partijās, ne tikai Repšes un Šlesera jaunajos vecajos sarakstos, bet arī jaunpartijās ir daudz politikā gadiem zināmu vārdu un jau redzētu seju. Tikai viņi lielākoties līdz šim bijuši tik nemanāmi, ka plašākām masām tā arī palikuši nezināmi. Taču tieši viņi ikreiz, kad tiek dibināta jauna partija, ir gatavi veidot „demokrātisko kodolu”.
Tāpēc arī Latvijas politikā ir tā, kā ir, un ar to acīmredzot nāksies dzīvot nākamos četrus gadus. Jā, protams, tas ir pesimistiski, taču rozā brilles netuvinātu labāku rezultātu.
Vēlos tikai atgādināt, ka vēlēšanas nav vienīgā svira, ar kuru iespējams ietekmēt politiķus. Taču, ja sabiedrība vēlēšanu starplaikos ir kūtra un vienā mierā noskatās, kā politiķi atļaujas izgāzt vienu vilcienu iepirkuma konkursu, pēc tam nākamo izgāž vēl stulbāk un skaļāk, noguļ to, ka „Liepājas Metalurgs” iet uz grunti, bet viņiem par to „nekas nav”, turklāt vienā mierā tiek ļauts kaut ko bubināt par veiksmes stāstu, tad nekādas vēlēšanas nudien neko nevar mainīt.