Pārdomās par valsts budžeta deficīta lielumu blakus izdevumu samazināšanas dažādiem variantiem būtu vairāk apsverami arī papildus iespējamie ieņēmumu avoti.
Sevišķi būtu akcentējami šādi virzieni:
1) mājokļa nodokļa ieviešana, diferencēta, kas ņemtu vērā minimālo platību uz vienu dzīvojošo. Tas, ka Saeima pirms neilga laika noraidīja šo jautājumu principā, liecina tikai par deputātu bezatbildību šīsdienas saspringtajā valsts finansiālajā situācijā un diskusijās ar naudas aizdevējiem;
2) progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešana, sākot ar likmju pakāpenisku paaugstināšanu tad, ja, piemēram, ikmēneša alga sāk pārsniegt 700–800 latu mēnesī. Šis priekšlikums jau vairākas reizes tika izvirzīts 7. Saeimas laikā un tika noraidīts, un arī tagad pie varas esošās partijas to ietiepīgi bremzē. Apgalvojums, ka šīs finansiālās sviras izmantošana šodien nav darba kārtībā, neizsaka neko.
3) līdzīgs liktenis bija priekšlikumiem par dividenžu aplikšanu ar nodokli, ja tās neiegulda paša uzņēmuma attīstībā, tehnoloģijās vai citādi;
4) uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes diferenciācija atkarībā no iegūtās peļņas masas, kas skartu galvenokārt tikai lieluzņēmumus;
5) nekustamā īpašuma nodokļa likmes paaugstināšana tām lauksaimnieciskajām zemēm, kuras neizmanto ražošanai, bet gan par tām saņem ES atbalsta maksājumus;
6) Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur zemes dzīles nepieder valstij. Tas attiecas uz pazemes gāzes krātuvēm, naftas izlūkošanu, būvmateriālu izejvielām, kūdru u.c., par kuru izmantošanu atlīdzības apmērs var tikt analizēts un ieviestas korekcijas;
7) droši vien ir arī citi iespējamie papildu ieņēmumi, piemēram, ātrāka valsts līdzekļu atgūšana, kas ieguldīti Parex bankas glābšanā. Cik efektīvs ir beznodokļu – brīvostas statuss, ja to teritorijās nav nopietni attīstījusies tranzīta kravu daļēja dziļāka pārstrāde eksportam? Arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes nosacījumi ārvalstniekiem ir vieni no liberālākajiem, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, kā arī starp ES valstīm.
Lai valstij klātos labāk, lai būtu pēc iespējas kvalitatīvāks pieņemamais budžets, vēlams panākt augstāku profesionālismu Saeimas un dažādos valsts vadības līmeņos. Un žēl, ka pašas partijas šādu negatīvu pieeju bez kautrēšanās kultivē. Piemēram, TB/LNNK partijas vadība pat atklātā veidā virza un aizstāv savus politiskos pārstāvjus dažādās uzņēmumu padomēs, neraugoties uz to apšaubāmo kompetenci un profesionālismu. Tādu piemēru pēdējos gados ir visai daudz, un par nožēlošanu it kā pat esam pie tā pieraduši.
Valdības un sabiedrības padomdevēju statusā un arī masu medijos šodien galvenokārt uzstājas lielo banku eksperti, tai skaitā arī neveiksmīgās Parex bankas darbinieki – tie paši, kas agrāk kļūdaini veicināja nepārdomātu kredītu izsniegšanu ofisu, biroju, tirdzniecības centru, dzīvojamo ēku būvniecībai (dažkārt pat paviršā izpildījumā no energoefektivitātes viedokļa – kā skalu būdiņas vai akvāriji). Vajadzēja gan saprast, ka biroju centros nekāda nopietna jaunu konkurētspējīgu preču ražošana netika uzsākta. Jebkuram saimnieciski domājošam cilvēkam bija skaidrs, ka Latvijas tautsaimniecību neradīsim ar tirdzniecības sfēras paplašināšanu, nekustamā īpašuma un finanšu darījumiem. Un šīs zviedru bankas ar filiālēm Latvijā gribēja vēl piepelnīties bankrotējošos ASV vērtspapīru tirgos (vispār stratēģiski pareizāk būtu, ja banku sektors būtu diversificētāks pēc to izcelsmes zemēm). Daudzu slavinošais iekšzemes kopprodukta pieaugums bija uzpūsts, mānīgs, bez stingra ekonomiskā pamatojuma ilgtermiņā.
Tautsaimniecības attīstības jautājumos trūkst neatkarīgas ekonomiski pamatotas ekspertīzes, kurā varētu vairāk ieklausīties valdība, Saeima, prezidents.
Arī no Latvijas izvirzītajiem deputātiem, kuri strādā Eiropas Parlamentā, daudz aktīvāk jāvirza Latvijas tautsaimniecībai svarīgākie priekšlikumi (vēl labāk – kopā ar kaimiņvalstīm). Varbūt šādu ierosinājumu sagatavošanai pietrūkst atbilstošas kvalifikācijas? Šiem deputātiem primāri jāaizstāv Latvijas intereses, sniedzot nepieciešamos priekšlikumus esošo Eiropas regulu precizēšanā un jaunu izstrādāšanas gaitā. Piemēram, neloģiska ir ES formula, ka, kādai valstij iestājoties Eiropas Savienībā, uzreiz nenotiek pāreja uz vienoto valūtu – eiro. Kritēriji – atbilstība piemērojami jau pirms iestāšanās ES. Ne ar ko nav pamatots dažāds atbalsta līmenis lauksaimniekiem dažādās valstīs. Un šo uzskaitījumu varētu turpināt.