Latvija valsts apvērsuma priekšvakarā?
Pēdējo mēnešu notikumi un pirmās Satversmes sapulces pirmās sēdes sasaukšanas simtgade, 30 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas rosināja man paust viedokli par notiekošo valstī un to kurp šķietami ved mūsu demokrātijas ceļš.
Kopš 2020. gada 25. februāra Rīgas domi vada iecelta pagaidu vadība trīs cilvēku sastāvā. Vēlētāju demokrātiskā ceļā 2017. gadā izteiktā griba par to, ko tie vēlās redzēt kā savus priekšstāvjus un lēmumu pieņēmējus Rīgā vairs nekādā veidā netiek un netiks ievērota līdz jaunām Rīgas domes vēlēšanām, kas šobrīd paredzētas 29. augustā.
Nevienam nav zināms ko pārstāv un kā intereses realizē šie trīs ieceltie ministriju ierēdņi ar praktiski nekādu iepriekšēju pieredzi pašvaldības darbā. Viņiem nebūs neviena rīdzinieka priekšā jāatbild nedz par pieņemtā budžeta izpildi, nedz noslēgtajiem līgumiem, veselas virknes amatpersonu (Rīgas izpilddirektora, būvvaldes vadītāja u.c., kas vēl sekos) atlaišanu un vietas izpildītāju ielikšanu no “Attīstībai/Par” cilvēku vidus. Vismaz vēl četrus mēnešus šīs un personas, kurus tie pārstāv, varēs brīvi pieņemt mums visiem saistošus lēmumus attiecība uz jebkuru jautājumu, kas skar vairāk nekā viena miljarda Rīgas budžeta izlietojumu 2020. gadā. Ja ievēlētie deputāti nepilda dotos solījumus un nestrādā vēlētāju interesēs, tad vēlētāji viņus nākamajās vēlēšanās no domes darba patriec. Kā rīdzinieks var patriekt pagaidu pilsētas vadību, ja tā strādā tikai savās interesēs? Nekā!
Krīzes un ārkārtas situācijas izsenis bijušas ļoti labvēlīga augsne papildu vai absolūtas varas sagrābšanai, arī COVID-19 pandēmijas situācija Eiropā nav izņēmums, kā visspilgtāko piemēru var minēt Ungāriju, kur valdībai bez termiņa ierobežojuma tika piešķirtas tiesības pieņemt lēmumus valstī, apejot parlamentu uz krīzes laiku. Šāds solis tika asi kritizēts no Eiropas Savienības un parlamenta opozīcijas puses.
Latvijā Saeimas valdošās koalīcijas kuluāros jau labu laiku tiek apspriesta no Satversmes svītrotā 81. panta atgriešana, kas jaunajā redakcijā nozīmētu, ka valdības ministri ārkārtas situācijas apstākļos varētu patstāvīgi pieņemt likumus, Saeimas viedokli nemaz neprasot. Valsts prezidents E.Levits, kas kopš ievēlēšanas brīža ne reizi vien ir apliecinājis savas simpātijas pret pašreizējiem valdības ministriem un to darbu, šai idejai jau ir paudis atbalstu.
Minēto pantu no Satversmes pirms vairāk kā desmit gadiem svītroja, jo regulāri tika visādos veidos izmantots no valdības puses, lai Saeimas sesiju pārtraukumos klusi, bez debatēm un sabiedrības iesaistīšanas un viedokļa uzklausīšanas pieņemtu likumus, kas Saeimā atbalstīti netiktu.
Esmu pret valsts augstākās likumdevējvaras nodošanu šauras personu grupas rokās, vīrusa izraisīta ārkārtas situācija nedrīkst kalpot kā ērts aizsegs varas pārņemšanai valstī!
Līdzīgi, kā tas ir Rīgas pagaidu vadības gadījumā, arī Ministru kabinetā darbojas vesela virkne cilvēku, kas pēdējās Saeimas vēlēšanās nesaņēma pilnīgi nevienu vēlētāju balsi, piemēram, premjers A.K.Kariņš, kultūras ministrs N.Puntulis, vai arī saņēma pietiekami daudz svītrojumu un ievēlēti netika, kā veselības ministre I.Viņķele, tādējādi tautas uzticību nebaudot.
Piešķirot valdības ministriem tiesības pieņemt likumus, var izveidoties situācija, ka kopā ar Rīgas vadību, valstī un galvaspilsētā lēmumus kopā pieņems 17 cilvēki, no kuriem gandrīz puse varas piederēs cilvēkiem, kas demokrātiskā tautas vēlēšanu procesā to vispār nav ieguvuši...
Ja ievēlētie deputāti nepilda dotos solījumus un nestrādā vēlētāju interesēs, tad vēlētāji viņus nākamajās vēlēšanās no Saeimas darba var atlaist. Kā Latvijas pilsonis var atlaist vai ar savu balsi sodīt ministrus, kas nekad nav tikuši ievēlēti, bet pieņem likumus Saeimas vietā? Nekā!
Visā Eiropā un arī Latvijā drīzumā paredz ārkārtas situācijas un ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu, jo pandēmijas “pīķis” ir pārvarēts, attiecīgi arī Rīgas domes vēlēšanas notiks kā plānots un runas par 81. panta nepieciešamību arī noplaks un viss augstāk minētais par varas pārņemšanu valstī nekad nerealizēsies un paliks tikai kā murgs varbūtības formā, tāpēc ļoti ceru, ka COVID-19 vīrusa izplatības grafiks nebūs tuvu tam kā izplatījās spāņu gripa Eiropā pirms 100 gadiem un šobrīd neatrodamies pie atzīmes 7/27 un lielākās problēmas mums vēl tikai priekšā.
Ja vīruss, līdz ar ierobežojumu atcelšanu, atgriezīsies ar dubultu spēku, tad Rīgas domes vēlēšanas varētu nenotikt vispār un pagaidu vadība darbosies vēl vairāk kā gadu un Ministru kabinetam būs dubults pamats prasīt sev neierobežotas pilnvaras, lai “pasargātu tautu” un netērētu laiku ar izsvērtu, pārdomātu un pamatotu lēmumu pieņemšanu Saeimā, ja tos daudz ātrāk un labāk var pieņemt šaura cilvēku grupa bez jebkāda tautas atbalsta, tādā gadījumā to lēmumi demokrātijas un Latvijas valsts attīstībai kopumā ir neparedzamas.
Ja pastāvošā vara nedemokrātiski uzurpē varu un rīkojas tikai savās interesēs, tauta iziet ielās, rīko protestus, gājienus, pauž viedokli un cīnās par savām tiesībām brīvā valstī. Kā tauta var cīnīties pret varu, ja pilnīgi visi gājieni, pulcēšanās un protesti lielāki par 2 cilvēkiem, lai “viņus pasargātu”, ir aizliegti? Nekā!
Aicinu visus domāt un sekot līdzi tam, kas notiek Latvijā un Eiropā un atcerēties, ka pirms COVID-19 pandēmijas sākšanās suverēnā vara Latvijā piederēja Latvijas tautai un likumus valstī pieņēma tās izraudzīti cilvēki. Tāpēc uzskatu, ka mūsu katra pienākums ir pielikt visas pūles, lai vara tautai paliktu arī pēc pandēmijas beigām!