Savulaik Latvijas zemē skanēja vaidi: „Cik valstij neizdevīgi! Cik blēdīgi! Cik ekoloģiski kaitīgi!” Tos radīja drūmā, bet novēlotā atskārsme, ka mazās hidroelektrostacijas izjauc dabisko vidi upēs un pumpē no uzņēmuma Latvenergo dubulto tarifu naudu, kas beigu galā iedzīvotākiem vien ir jāsamaksā.
Laiks ir ritējis, taču nekas nemainās, un Latvija drošā solī turpina kāpt uz vecajiem grābekļiem. Arī pašlaik valdošā politiskā elite nedomā tādās kategorijās: „Vai mūsu lēmumi ir tautsaimniecībai izdevīgi?” Rodas iespaids, ka svarīgāki ir visi citi iespējamie argumenti, bet nosauktais nav aktuāls.
Pastāv valdības pieņemtās „Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007. - 2016. gadam” paredz atjaunojamās enerģijas prioritāti salīdzinot ar fosilo kurināmo. Taču, vērojot to, kas notiek reālajā dzīvē, rodas iespaids, ka minētās pamatnostādnes ir tukša skaņa un tās jau izmestas papīrgrozā. Valdošo aprindu rīcība ir vērsta šīm pamatnostādnēm tieši pretējā virzienā.
Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka šā gada 12.janvārī ar 100 miljonu eiro avansa piešķiršanu ir atbalstījusi 2007.gadā Latvijā izperināto ideju par 388 miljonu eiro vērtā otra gāzes bloka celtniecību TEC-2.
Lēmums par 400 MW elektriskās jaudas (MWel) gāzes bloka celtniecību TEC-2 teritorijā ir ekonomiski neizdevīgs, un ar enerģētikas attīstības pamatnostādnēm tas sakrīt tikai vienīgi punktā, ka Latvijas elektroenerģētikai 2016. gadā jābūt simtprocentīgi pašnodrošinātai.
Taču simtprocentīgais pašnodrošinājums ir iespējams arī citos veidos, izmantojot citus enerģijas ieguves veidus, nevis tikai nokurinot (ne)pašnodrošināto Krievijas gāzi.
Latvijas valsts ik gadus eksportē aptuveni divus miljonus kubikmetru kurināmās koksnes un vismaz tāds pats daudzums paliek pilnīgi neizmantots – sapūst, izdalot to pašu oglekļa dioksīda daudzumu, ko sadegot.
Tikmēr zviedru uzņēmēji jau gadiem no nopirktās koksnes (pieliekot klāt transporta izmaksas) saražo elektroenerģiju, ko piedāvā mums pirkšanai par zemāku cenu nekā mūsu ražotā elektroenerģija. Vai tas vien jau nav pietiekami acīmredzami absurdi, lai sāktu domāt, vai koksni nevajadzētu enerģijas ražošanai izmantot pašiem?
Absurdās situācijas rašanos veicina arī dīvaini likumdošanas akti. Piemēram, Ministru kabineta noteikumi Nr. 221, kas paredz koģenerācijas stacijas īpašniekam samaksu par uzstādīto jaudu arī tad, ja stacija visu gadu nemaz nestrādā. Lielākā nejēdzība ir tas, ka bonuss paredzēts arī tad, ja stacija paredzēta darbam ar fosilo kurināmo jeb gāzi. Gāzi, kuras Latvijai nav, kas jāiepērk no Krievijas par cenu, ko tā diktē. Šie Ministru kabineta noteikumi veicina Latvijas piespiedu atkarību.
Turklāt gāzes stacijā saražotā enerģija ir dārgāka, nekā darbinot staciju ar koksnes pārpalikumiem.
Valdība dokumentu apstiprināja 2,5 mēnešu laikā (interesanti kāpēc tāda steiga?) un uzticēja tā sagatavošanu nevis paralēli vairākām institūcijām, bet it kā vienīgajai kompetentajai iestādei Latvenergo. Diemžēl netika novērtētas šīs iestādes tīri egoistiskās intereses: daudz vieglāk taču jaudas deficīta gadījumā uzraut sērkociņu un palaist gāzes bloku ar jaudu 400 MW, nekā iedarbināt šķeldas kurināmu spēkstaciju (gan jau iedzīvotāji samaksās arī dažus santīmus vairāk).
Nav izslēgts arī, ka pēc kāda laika var tikt atdzemdināta ideja par Latvenergo privatizāciju. Gāzes stacija tad varētu būt trekns kampiens nākotnes privatizētājiem – tikai vispirms tā jāuzbūvē par Eiropas un Latvijas nodokļu maksātāju naudu.
Ar 221.noteikumiem valdība faktiski iznīcina kokapstrādi, jo koksnes atgriezumus nav kam pārdot. Kokapstrāde un mēbeļu rūpniecība ir no retajām nozarēm, kuras pat šobrīd daudz maz stāv uz savām kājām. Desmitiem tūkstoši cilvēku kas strādāja mežizstrādē, ar to saistītajā transportā, kokapstrādē un mēbeļu rūpniecībā tika pakļauti bezdarba postam. Kādēļ? Lai valsts nonāktu pilnīgā Krievijas gāzes atkarībā? Ej nu zini – varbūt šo noteikumu lobējums bija tas, kāpēc kaimiņvalsts līderis Vladimirs Putins pagājušajā gadā tik silti spieda roku Latvijas ekspremjeram Aigaram Kalvītim?
Kalvīša valdīšanas laiks jau sen ir beidzies, taču, šķiet, arī Valda Dombrovska valdība nav pamanījusi šos 221. noteikumus, tajos ietverto kaitējumu tautsaimniecībai, tos neatceļ, bet runā par mistiskiem pašnodarbinātajiem, kas nodrošinās eksportu.
Pašreizējās valdības vīru publiskajos izteikumos nemitīgi vienā maisā tiek likti visi atjaunojamie energoresursi: vējš, hidroenerģija, biogāze, lauksaimniecības atkritumi. Reiz taču būtu jāsaprot, ka koksne ir jāatdala atsevišķi. Tās mums ir ļoti daudz (mēbelēs var iebūvēt tikai 1/8 daļu no mēbeļu ražotāju nopirktās koksnes) un tā dod darba vietas daudzās ar mežizstrādi saistītās nozarēs. Liela daļa mēbeļu uzņēmumu ir eksportspējīgi.
Ar vēja stacijām mēs varam tikai pabalstīt vācu, dāņu vai amerikāņu rūpniecību: stacija tiek nopirkta, uzstādīta un tālāk darbojas automātiskā režīmā.
Lai situāciju labotu, pirmais darbs būtu steidzami atcelt jebkādus pabalstus gāzes koģenerācijas stacijām. Tad varētu sākti domāt, ka šī valdība kaut cik atšķiras no iepriekšējām un rūpējas par visas valsts tautsaimniecības, nevis tikai atsevišķu ekonomisku grupējumu interesēm.