Kā rodas leģendas? Kāpēc? Kas cilvēku padara leģendāru? Vai jau dzīves laikā ar paša paveikto var uzcelt sev pieminekli, kā klasiķis Puškins rakstījis 1836. gadā, analizējot dzejnieka lomu, misiju, nozīmi? Pēc cilvēka paliek (ne)darbi un atmiņas. Nekā cita jau vairs nav – pīšļi sairst.
Pims daudziem gadiem jautāju kādam diezgan pazīstamam ekspolitiķim, vai viņš domā par to, ko atstās aiz sevis. Viņš atbildēja, ka, jā, jo viņam tas ir svarīgi. Vienlaikus šajā intervijā viņš ar vieglu mēli noniecināja žurnālista darbu. Maz maksājot, tāpēc viņš negribot, lai meita strādātu žurnālistikā. Un es nodomāju: «Droši vien ir godīgi tā pateikt žurnālistei, kura tevi intervē un daļēji palīdz taviem darbiem tapt zināmākiem.» Godīgi, toties aizskaroši. Bet šī ekspolitiķa darbi tiešām netiks daudzināti tik ilgi kā Puškina dzeja. Varu likt savu galvu ķīlā. Kaut gan viņš ir šo un to labu padarījis, tikai kāds bijis mērķis: vai ekspolitiķis rīkojies motīva «ko es pēc sevis atstāšu» dēļ, vai tomēr augstākas, ne personiskas, idejas vārdā.
Par ekscentrisko aktrisi Fainu Raņevsku klīst daudz nostāstu, viņas izteicieni vai viņai piedēvētie aforismi tiek citēti, tie izdoti grāmatu grāmatās, un viņas asā mēle tiek cildināta pat vairāk nekā aktiermeistarība. Un tieši tas ir piemineklis lieliskai sievietei un vienai no talantīgākajām padomju aktrisēm. Tie, kuri vēlēsies uzzināt vairāk par šo otrā plāna zvaigzni, meklēs rakstos, skatīsies senās filmas... Personības spēku nav iespējams notušēt ne ar otrā polāna lomām, ne laika ritējumu.
Līdzīgi noticis arī ar princi Filipu. Prinča melnais humors parādīja viņu cilvēcīgu, ne tikai kā savas slavenās sievas Elizabetes II vīru. Reizēm smalki, bet citreiz pavisam prasti viņš lika saprast, ka karaliskie pienākumi bijuši līdz kaklam. Un kuram gan nebūtu... Tomēr Lielbritānijas karaliene viņu mīl (atļaušos rakstīt tagadnē), tātad viņā bija kas vairāk par negantu un asmēlīgu vīrieti.
Ir saujiņa Latvijā zināmu cilvēku, kuri paši par sevi rakstījuši vai likuši to darīt tā dēvētajiem rēgu rakstniekiem, jo gribas atstāt daiļu nospiedumu tautas atmiņā. Protams, cilvēku atmiņas mēdz izbalēt. Un parādes grāmatas, jo īpaši par politiķiem, nav vērts ņemt par pilnu. Tās ir kā Potjomkina sādža - fasāde skaista, bet sētsvidus - netīrs.
Un es tagad domāju - vai esmu lasījusi kādu autobiogrāfiju, kurā kā grēksūdzē cilvēks pateicis visu? Pilnīgi visu. Uzreiz nevaru atcerēties. Tas arī saprotams, jo negribas jau izvērst sevi uz āru pilnībā. Tad jūties kā jaundzimis ežulis bez adatām. Kailums sāp. Kailums biedē. Kailums uztrauc.
Mūsu laika varonis ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Bet arī viņu varēsim vērtēt pēc laika, jo nezinām visu, ko viņš ir darījis un neizdarījis. Jo tā ir. Zināt, pat Zelenskis nav nevainojams.
Mums katram ir sava dzimtas vēsture, kurā vēl rakt un rakt, jo dzimtas mēdz noslepenot notikumus ne sliktāk kā VDK. Šajā žurnālā centāmies sameklēt to, kas ticis noslēpts un nepateikts. Vai izdevās? Vērtējiet jūs, lasītāji! Daži no šo stāstu varoņiem savu dzīvi turējuši aiz septiņiem zieģeļiem.
* * * * *
Žurnāls "Leģendas" jau ir pārdošanā preses tirdzniecības vietās
