Skolas gadu sākumā man bija klases biedrs un labs draugs Eduards Melnis, lai gan visi skolēni tāpat kā pieaugušie viņu sauca par Gaiļa Edveri. Viņam bija divas māsas, kuras ikdienā sauca: Gaiļa Veronika un Gaiļa Genofefa, bet māti – Gaiļa Anna.
Toreiz es pieļāvu, ka tā ir iesauka, ko latgalieši viens otram mēdza “piespēlēt”. Tomēr, papētot senos 16-17.gs. dzimtcilvēku dvēseļu revīziju ierakstus, es atradu, ka minētajā vietā vairākus gadu simtus dzīvojusi Gaiļu ģimene. Tā nu sagadījies, ka šiem ļaudīm dzimušas tikai meitas, kuras ņēmušas iegātņus, kā rezultātā uzvārds dokumentos mainījies, bet tautas atmiņā - saglabājies vecais - Gaiļi. Tas saglabājies 200 gadu garumā pateicoties tam, ka ļaudis tajā laikā dzīvoja saticīgi, viens otru cienīja un uzklausīja. Lepoties ar saviem radiem un zināt dzimtas saknes bija goda lieta. Bet, tad nāca totālā kolektivizācija ar viensētu iznīcināšanu, atkulakošanu un deportācijām, kā rezultātā cilvēkus piespieda atstāt dzimtās vietas, piespieda noliegt radus un aizmirst draugus, slēpt savu izcelsmi, nerunājot nemaz par valsts vēsturi, kuru nedrīkstēja pat čukstus pieminēt. Uz Sibīriju izvesto pamatiedzīvotāju, mežā nošauto un ieslodzīto pretošanās kustības dalībnieku vietā nāca dažādas izcelsmes migranti, jo kolhozos darba rokas vajadzēja.
Šie pieklīdeņi ātrā tempā “nodzīvoja” gan patiesus Latgales sētu būvniecības šedevrus, gan dažādu konfesiju dievnamus (katoļu, luterāņu, pareizticīgo, jūdaistu), tajos ierīkojot sāls noliktavas, kinofilmu nomas kantorus, vai nojaucot, lai vietā uzceltu kafejnīcu, kā tas notika Rēzeknē. Kāds komunisma apmātais nodedzināja 1769.gadā celto barokālo katoļu dievnamu Stoļerovā, kura interjers bijis tik bagātīgi rotāts ar kokgriezumiem, ka varētu konkurēt ar Lestenes baznīcas iekštelpas rotājumiem. Par to var spriest pēc dokumentālajām fotogrāfijām, kas glabājas Rīgas Metropolijas Romas Katoļu kūrijas bibliotēkā. Ar dažādiem ieganstiem tika iznīcināts Latgalei raksturīgais ārtelpas sakrālās tēlniecības mantojums, ko saucam par sādžu krustiem jeb krucifiksiem. Pēc maniem aprēķiniem padomju “kultūras revolūcijas” laikā Latgale pazaudēja 80 % no sādžu un ceļmalu krustiem. Visvairāk cietis, protams, ir Krāslavas rajons (skat. manu pētījumu “Kokā Cirstās Ciešanas”). Tas nozīmē, ka šajā apvidū stipri cietusi tautas atmiņa un līdz ar to arī kultūra un tautas māksla. Par to pārliecinājos pārstaigājot šo rajonu un pētīdams krucifiksus. PSRS politiķi zināja asimilācijas pamatlikumu: iznīcinot kādas tautas vēsturi, izzūd arī pati tauta. Par laimi šai laikā, kad Latgalē plosījās vietējie padomju “kultūras nesēji”, atradās trīs entuziasti, kuri, uzzinājuši par šiem vandalisma aktiem, vasaras atvaļinājuma laikā devās no Rīgas uz Latgales pierobežas nomalēm, lai glābtu no iznīcības koka sakrālās tēlniecības mantojumu. Viens no šiem Latgales krucifiksu glābējiem bija toreiz vēl jauniņais gleznotājs Imants Lancmanis, kurš kopā ar diviem Mākslas akadēmijas pasniedzējiem pasargāja no iznīcības ap pussimts sakrālo skulptūru, kas bija izvietotas pārsvarā Krāslavas un Dagdas rajonos. Un, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, mums latgaliešiem zemu jo zemu jānoliec galva ilggadējā Rundāles pils direktora Lancmaņa priekšā par to, ka viņš, pašaizliedzīgi strādājot, no saules lēkta līdz rietam, glāba Latgales sakrālās koktēlniecības šedevrus no vietējo komunistisko plintnieču rīkotajām akcijām. Pateicoties Imantam Lancmanim, toreiz no boļševistisko vandāļu nagiem izrautās, bet šodien sakoptās unikālās Latgales krustā sistās Pestītāja figūras var apskatīt Rundāles pils telpās.
Varu derēt uz Moët & Chandon, ka Latgales kultūras biedrības vadītājai un viņas vietniecei (Izglītības un zinātnes ministrei), nav ne mazākās jausmas par šīm unikālajām Latgales sakrālās tēlniecības vērtībām “čiuļu” zemē. Var nojaust, ka pret vēsturi Šuplinskai nav ne mazāko simpātiju, jo dzīvojot Nautrānos, ko sauc arī par Rogovku, nedrīkstētu nezināt šīs apdzīvotās vietas cienījamākos cilvēkus: 1917.gada pirmā latgaliešu kongresa dalībniekus: Klementiju Jurkānu un Aloizu Gudrīti - skolotāju un direktoru, kurš no sešgadīgās pamatskolas izveidoja Nautrēnu vidusskolu. Ja viņa zinātu, tad būtu rosinājusi šo cilvēku veikumu atzīmēt kaut vai ar piemiņas plāksni.
Vēsturi glabā tauta savā atmiņā, nododot to no paaudzes uz paaudzi. Ne muzeji, ne bibliotēkas, ne pat Rundāles pils nevar ilgstoši glābt tautas kultūras mantojumu, ja valstī dzīvojošie cilvēki kļūst par mežoņiem, nespējot savā atmiņā saglabāt pat pēdējo īsziņu aifonā ilgāk par 2 minūtēm. Šis rīks mūsu bērniem aizstāj visu - tēvu, māti un radus, vecvecākus ieskaitot, visas diennakts garumā, izņemot tās nedaudzās minūtes, kad jāuzņem barība vai jākārto dabiskās vajadzības. Kurš gan viņu vietā atmiņā saglabās tautas vēsturi, mākslu, dziesmas vai latvisko dzīves ziņu? Pašlaik par to rūpējas muzeji, bet tos, kā zinām, vandāļi sagrauj, arī grāmatas komunisti dedzināja un var to atkārtot, Rundāles pilī, kā agrāk, var ierīkot lopu novietni, bet skolas… skolas nav izdevīgas valstij.
Skolotājus kā savulaik Ķīnas kultūras revolūcijas laikā var aiztriekt mežā. Tā vismaz uzskata patreizējā Izglītības un zinātnes ministre. No kurienes nāk šī viņas “dzīvesziņa”, par to, ka skolotāji nepareizi māca, ka skolēniem neko nevajag atcerēties, iegaumēt, jo viss esot sasniedzams internetā? Mēs visi nākam no bērnības. Tā laikam bija teicis kāds klasiķis. Kad Einšteinam viņa laikabiedri jautājuši, kā audzināt bērnus, lai viņi kļūtu gudri, zinātnieka atbilde bijusi īsa: “Stāstiet viņiem pasakas!” Lūk, cik vienkārši un vienlaikus ģeniāli. Jautājums, - kādas pasakas bērnībā klausījās ministre? Bērnībā taču mēs saņemam bagāžu visai dzīvei, un neatkarīgi no mūsu gribas. Mēs pārņemam no saviem priekštečiem gan ļauno gan labo.
Atceroties Imantu Lancmani un gadījumu ar krucifiksiem Latgalē, jāatzīst, ka vienam šis senču mantojums ir tik negatīvs, ka liek postīt visu, ko iepriekšējās paaudzes radījušas, turpretī kāds cits no saviem priekštečiem (par laimi) ir saņēmis tautas gara vērtību glābšanas uzdevumu un instinktu. Bet ne vienmēr labais ar ļauno ir līdzsvarā, kā minētajā gadījumā.
Mani māc šaubas, vai mūsu dienās var izaugt šādi kultūras vērtību radītāji un saudzētāji, ja patreiz Valsts izglītības virzību nosaka nevis skolotāji, kuri diendienā ir kopā ar skolniekiem, bet gan politikāņi ar ieprogrammētu postīšanas kāri. Ar pedagogu domas noniecināšanu viņi neviļus atgādina padomju laika vienlaidus kolektivizāciju, kuras rezultātā valsts saimniecība pagrima tiktāl, ka mēs vēl tagad nespējam līdzināties civilizētai pasaulei. Bet, ja šodien, ejot bezkompromisa izglītības reformu ceļu, kolektivizēsim visas skolas, tad drīz vien nonāksim līdz muzeju slēgšanai, jo nebūs vairs apmeklētāju. Līdzīgs liktenis gaida arī bibliotēkas. Un noslēgumā parādīsies jautājums: kāda joda pēc mums vajadzīgs Einšteins ar viņa padomu stāstīt bērniem pasakas?