Ir mums tāds televīzijas raidījums Tieša runa, ko vada žurnālists Guntis Bojārs. Savulaik, būdams laikraksta Diena galvenais redaktors, viņš mēģināja kļūt populārs ar ideju iesaistīt skolniekus savu skolotāju izspiegošanā.
Ir mums tāds televīzijas raidījums Tieša runa, ko vada žurnālists Guntis Bojārs. Savulaik, būdams laikraksta Diena galvenais redaktors, viņš mēģināja kļūt populārs ar ideju iesaistīt skolniekus savu skolotāju izspiegošanā.
23. septembra vakarā viņš studijā bija sapulcējis cilvēkus, kuri it kā varētu būt ieinteresēti labot mūsu klibojošo izglītības sistēmu. To, ka tā klibo ar abām kājām visus 25 neatkarīgās valsts gadus, jūt gan ierindas skolotāji un skolu direktori, gan ministrijā sēdošie funkcionāri. Katrai no iesaistītajām pusēm tomēr ir atšķirīgs viedoklis par to, kā būtu jārisina sasāpējušie jautājumi. Nelaime tikai tā, ka pats svarīgākais sistēmas posms – skolotāji – netiek pie vārda. Viņi labākajā gadījumā tiek uzskatīti par statistisku vienību, kas izmaksā valstij noteiktu daudzumu naudas. Skaidrs, ka, pērkot jebkuru preci, mēs cenšamies to iegūt pēc iespējas lētāk. Arī izglītību gribam par puscenu. Par to, kā ieekonomēt uz izglītības rēķina, trešdienas vakarā arī diskutēja Gunta Bojāra televīzijas studijā saaicinātie viesi. Par pilnvērtīgu diskusiju to gan nevarēja nosaukt, jo raidījuma vadītājs un viņa politiskā stute Ingas Spriņges personā jutās krietni „vienlīdzīgāki” par citiem dalībniekiem. Acīmredzot tādēļ, ka šī raidījuma virsuzdevums bija par katru cenu pārliecināt Latvijas sabiedrību par to, ka skolotāju vienkārši ir par daudz. Tiešā tekstā gan tas neizskanēja, bet tika nomaskēts ar savāktiem, viņuprāt, satriecošiem skaitļiem, kas it kā raksturo zemo izglītības kvalitāti lauku skolās. Lai televīzijas skatītāji nevainotu raidījuma vadītāju vienpusībā, bija paaicināts pat Rudzātu vidusskolas direktors no tālās un neiepazītās Latgales. Tas tā teikt ķeksīša dēļ, jo viņa runa bieži tika pārtraukta ar repliku: „Jums skolā vidējā atzīme ir 3 komats cik tur..?”, tā neļaujot cilvēkam izteikt domu līdz galam.
Tomēr visa raidījuma ideoloģijas pamats balstījās ciparos, kuri gūti no Zilupes vidusskolas, kas atrodas pie pašas Krievijas robežas. Šo skolu tā teikt aprunāja aizmuguriski, un Bojārs to kā negatīvu piemēru minēja vismaz septiņas reizes visdažādākajos locījumos. Tādēļ pieļauju, ka lielākajai daļai televīzijas skatītāju pēc šī raidījuma noskatīšanās radās pārliecība, ka skola Zilupē jāslēdz nekavējoties, jeb „sen jau vajadzēja”. Likās, ka raidījuma vadītājs klusībā alka pēc vēl radikālāka risinājuma – atdosim to Zilupi tāpat kā Abreni, lai nebojā Latvijas seju. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Zilupes vidusskola, viņaprāt, ir nekvalitatīvas izglītības etalons – šajā skolā sekmību raksturojošais cipars esot viszemākais, latviešu mācību valoda ir tikai dažās klasēs, un arī šī prakse ieviesta pavisam nesen. Ja izglītības ministre Mārīte Seile, kas arī piedalījās diskusijā kā valdības pārstāve, neko neiebilda pret tādu raidījuma vadītāja nostāju, tad jāsecina, ka arī valdība kopumā atbalsta risinājumu: uz lauku skolu iznīcināšanas rēķina reanimēt pilsētu skolas. To pat var saprast. Ja katlā putras visiem nepietiek, mazākie un vārgākie tiek atgrūsti malā, nolemti bada nāvei, kamēr stiprākie un agresīvākie paģēroši sauc: „Kur mana lielā karote?” Paradoksāli, bet pilsētās arguments par to, ka skolu skaits jāsamazina, jo iedzīvotāju un līdz ar to arī skolnieku skaits samazinās, nedarbojas. Te notiek pretējs process. Piemēra pēc apskatīsim Rēzekni. Padomju varas „labākajos” gados šeit bija 43000 iedzīvotāju. Tajā laikā Rēzeknei pilnīgi pietika ar 6 (sešām) vidusskolām. Vai neliekas dīvaini, lai neteiktu aplami, ka šodien te ir 9 (deviņas!!!) vidusskolas, lai gan iedzīvotāju skaits ir sarucis gandrīz uz pusi – palikuši tikai apmēram 29000. Skaidrs, ka šīs pilsētas skolas būs jāpiepilda uz likvidēto lauku skolu rēķina.
Bojārs, graujot lauku skolu pastāvēšanas pamatus, kā galveno argumentu izmantoja to, ka tur ir zema apmācības kvalitāte, un tie paši skolnieki, kas laukos bijuši nesekmīgi, nonākot pilsētu skolās, kļūs par teicamniekiem. Ja kāds no diskusijas dalībniekiem mēģināja iebilst, raidījuma vadītājs deva vārdu Spriņģei, kura kā ātršāvējs lielgabals īsā laikā visus oponentus apklusināja. Tomēr skatītāji savās atsauksmēs ar lielu pārsvaru atzina, ka slikto sekmju pamatā nav vis skolotāju vaina, bet gan pašu skolnieku nevēlēšanās mācīties. Tur pat Bojāram nebija ko teikt, jo izrādījās, ka tāda faila viņa „cietajā diskā” vispār nav. Tur var atrast to, ka bērni jāglābj no debilajiem lauku skolotājiem un jānodod lielajās pilsētu skolās. Punkts. Cik daudz vecāku būs gatavi palaist savas atvases uz pilsētām, kur, paliekot bez uzraudzības, viņiem ir iespējas nonākt nelabvēlīgā vidē ar visai neprognozējamām sekām? Ticamāk, ka daudzi izvēlēsies sapakot čemodānus un doties peļņā uz ārzemēm, pie viena atrisinot arī bērnu izglītības jautājumu.
„Ko darīt ar vājām skolām?”- vaicā Bojārs, bet aizmirst pavaicāt, ko pasākt ar vājiem izglītības ministriem, jo uzdot šādu jautājumu ir neizdevīgi vai politiski nepareizi. Mēdz teikt, ka Latvija ir maza un nabaga, tādēļ nevar atvēlēt izglītībai un zinātnei vajadzīgo uzmanību. Izrādās, ka Izraēla ir pat divas reizes mazāka par Latviju un tai nav ne auglīgas zemes, ne dabīgo izrakteņu, bet ir dzeramā ūdens deficīts. Tomēr šīs zemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir divas reizes augstāks nekā Latvijā. Izraēlai ir moderna, labi apbruņota armija, jo tā pati ražo ieročus nevis iepērk svešzemju lūžņus butaforijai. Acīmredzot valsts vadītāji tur ir arī patrioti un tāda situācija, kad izglītības ministrs alkohola reibumā izraisa autoavāriju, laikam nav iedomājama.
Varēja redzēt, ka raidījuma vadītāju manāmi samulsināja skatītāju reakcija uzstādījumam „Nē, skolas nav vainīgas, tādi ir bērni”, jo šādu uzskatu paudēju bija pat trīs reizes vairāk nekā, to, kuri gatavi likvidēt skolas. Likās, ka daudzi diskusijas dalībnieki klusībā piekrīt šim formulējumam, lai gan formāli to atzīt nedrīkst, tādēļ visi pacentās izvairīties no konkrētas atbildes un drošības pēc vainoja skolotājus, jo tas iegājies gandrīz kā standarts. Mani neierobežo amata žņaugi, tādēļ varu atklāti padalīties savos vērojumos ilgākā laika posmā. Ieskaitot pat 1945.gadu, kad sāku mācīties 1.klasē, kur toreiz bija 40 bērni, un labi ja trīs vai četri no viņiem varēja sekmīgi veikt skolotājas uzdoto paredzētajā laikā. Pārējiem tas prasīja ne tikai 2 vai 3, bet pat 5 un 10 reizes ilgāku laiku, jo viņi nāca no vietējo trūkumcietēju (lai neteiktu, ka dzērāju) ģimenēm. Es šajā vidē biju kā baltais zvirbulis, jo lasīt un rēķināt biju iemācījies 4 gadu vecumā, bet tas man it nemaz netraucēja dzīvot pēc saviem standartiem. Būtībā tas man palīdzēja ieekonomēt laiku, kas jāvelta mācībām, jo es uzmanīgi klausījos to, kā skolotājs ilgi un pamatīgi noņēmās skaidrojot mācību vielu mazāk veiksmīgajiem.
Saka – mainās laiki, bet ne cilvēka daba. Arī tagad skolnieki ir spējīgāki un mazāk spējīgi. Pēdējos agrāk mēdza saukt arī par grūtgalvīšiem. Kur viņi rodas? Gadījās izlasīt kādu rakstu žurnālā Tauta un Veselība, kur profesors Elmārs Rancāns saka: ”Ģimenēs, kur daudz lieto alkoholu, dažādas psihotropas vielas, tiek ieņemti bērni, un tie dzimst ar garīgās veselības traucējumiem, piemēram, psihisko atpalicību.”
Lieki teikt, ka minētie gadījumi nav nemaz tik reti, un parasto skolu skolotājiem jārēķinās, ka bērni dzimst gan alkoholiķiem, gan narkomāniem, gan zagļiem, izvarotājiem, pedofiliem un slepkavām. Tikai elitārajās skolās var izlikties neredzam dzīves īstenību visā tās daudzveidībā, bet tādi žurnālisti un daži paneļpētnieki pieprasa, lai Zilupē būtu tik pat augsts līmenis kā Franču licejā. Jā, Mārtiņš Rītiņš savā Vincentā var atļauties izmest miskastē tādus produktus, ko ikdienā izmanto skolu ēdnīcas, jo pasniegto ēdienu cenas starp minēto restorānu un skolas ēstuvi atšķiras par divām kārtām nevis divām reizēm. Ja izglītības ministre patiešām gribētu sagādāt bērniem vienādas iespējas attīstīties, tad izbeigtu tukšās runas un pacenstos ar darbiem pierādīt, viņasprāt, mazspējīgajiem lauku skolotājiem, ka pat smaga ģenētiska mantojuma un sociālās nevienlīdzības sekas talantīgi pedagogi var likvidēt. Vajag tikai paņemt minētās Zilupes vidusskolas audzēkņu grupu un eksperimenta nolūkos pārvietot kaut vai uz Franču liceju Rīgā. Tā uz visiem laikiem aizbāžot mutes visiem tiem, kuri uzskata, ka trūcīgajās zināšanās vainojami paši skolnieki, nevis skolotāji. Ja tomēr izglītības ministre kopā ar Bojāru to nedara, tad ir pamats uzskatīt, ka viņi nav droši par šī eksperimenta pozitīvu iznākumu un, ka viss šis riņķa dancis ap it kā nekur nederīgajām lauku skolām uzsākts ar nolūku gūt politisku labumu. Līdzīgi kā to savulaik darīja Repše, veidojot Bērnu tiesību ministriju. Arī žurnālista Mamikina un Suņu būdas aktiera Kaimiņa spožie politiskie panākumi ir gana kārdinoši, lai mūsu izglītības sistēmas šķietamie reformētāji mēģinātu tos atkārtot.
Antons Rancāns, skolotājs, koktēlnieks