11.decembrī skolotāji gandrīz no visas Latvijas bija sabraukuši Rīgā, lai izteiktu savu protestu kārtējai valsts vadītāju divkosībai, kuras rezultātā skolotāji nezina, vai saņems savu „iztikas minimumu” un IZM nav skaidrs, ne par ko maksāt, ne arī, cik maksāt. Pirms tam premjere Laimdota Straujuma visgudri bija pamācījusi pedagogus, ka jāiet piepelnīties citās dzīves jomās – zemkopībā, tirdzniecībā vai pakalpojumu sfērā. Diemžēl premjeres piedāvājumā skolotāji nesaskatīja nekā jauna, jo tas atgādināja padomju laika praksi, kad visi lauku skolotāji, lai papildinātu ģimenes budžetu, mazdārziņā audzēja kartupeļus un kāpostus, katrs slauca savu goteli un intensīvi ievāca visas mežā augošās dabas veltes – gan pašu vajadzībām, gan tirgum.
Tagad izrādās, ka dzīvojam citā laikā un citā iekārtā, un skolotājiem vairs nav mazdārziņu, arī mežs pieder kādam, kurš nevēlas tur redzēt svešus cilvēkus. Ja nu skolotājam nepietiek ar saņemto algu, lai iet ubagot. Diemžēl statuss un lepnums to neatļauj.
Visai raksturīgi, ka lielākā daļa deputātu, kas tajā rītā gāja piketētājiem garām uz Saeimas namu, neapstājās un pat nesasveicinājās ar skolotājiem, tā acīmredzot izrādīdami ne tikai savu necieņu, bet arī nevēlēšanos risināt samilzušās izglītības problēmas. Tomēr pēc ilgas gaidīšanas piketētājus beidzot pagodināja ar savu uzmanību nozares ministre Mārīte Seile, kura klusībā bija cerējusi, ka varēs atrisināt skolotāju darba samaksas jautājumu, neizdodot ne centa. Nevajag daudz, viņa domāja, vajag tikai nopublicēt skolotāju algu sarakstus, un skolotāji savā starpā saplēsīsies līdz asinīm. Tad nevienam prātā vairs nebūs ne piketi ne streiki. Skaldi un valdi. Tāda laikam bija iecere. Ne jau tāpat vien ministre sanākušajiem viltīgi pajautāja, kāpēc liela daļa sabiedrības neatbalsta algu pacelšanu pedagogiem. Diemžēl, neviens no piketa dalībniekiem neatrada šai parādībai izskaidrojumu un palika atbildi parādā.
Patiesībā izskaidrojums šai parādībai nav tālu jāmeklē. Propaganda ir spēcīgs masu ietekmēšanas instruments. To saprata Gebelss un iestāstīja vācu tautai, ka visu nelaimju cēlonis ir ebreji. Arī Staļins ar masveida melu kampaņas palīdzību panāca, ka cilvēki iznīcināja viens otru svētā pārliecībā, ka cīnās ar tautas ienaidniekiem. Kaut kas līdzīgs noticis arī mūsdienu sabiedrībā, kur visi masu informācijas līdzekļi daudzu gadu garumā centušies radīt negatīvu iespaidu par skolotājiem. Gan „Bez Tabu”, gan „Tautas Balss” rādīja pašu veidotus inscenējumus, kuros sensāciju kārajiem skatītajiem piedāvāja izbaudīt mirkli, kad skolotāji it kā spārda ar kājām savus skolniekus. Sašutums auga līdz kļuva par modi visus pedagogus padarīt par monstriem, un Laila Pakalniņa uzņēma filmu ar nosaukumu „Pitons”- par skolas direktori, protams. Tika aizmirsts gan par nevainības prezumpciju, gan par cilvēka pamattiesībām. Visi taču bija pārliecināti, ka uz skolotājiem tās neattiecas. Viņus var zākāt bez mitas un bez mēra gan plašsaziņas līdzekļos gan sadzīvē.
Kas ierosināja visu šo kampaņu, kura atgādina Ķīnas „kultūras revolūcijas” pasākumus? Ne jau Grigals vai Muktupāvels to izdomāja. Viņi tikai izpildīja kāda pasūtījumu un saņēma par to savus grašus, paši neapjaušot, ka graudami skolotāja prestižu, palīdz iznīcināt savas valsts izglītību. Tautai diemžēl ir īsa atmiņa. Tai aizmirsies, ka savulaik ieceļot par Izglītības un Zinātnes ministru nesekmīgu studentu, valdība ņirgājās ne tikai par skolotājiem, bet arī par augstskolu profesoriem, rektoriem un Zinātņu akadēmijas darbiniekiem. Un pavisam nesenā pagātnē – vai Saeimas deputātus, kuri uzticēja veikt izglītības sistēmas reformu alkohola un citu apreibinošu vielu cienītājam, iespējams nosaukt par Latvijas patriotiem un izglītības atbalstītājiem ?
Nevar tautas izglītošanas jautājumus lemt nevienā Centrālā tirgus paviljonā, lai cik moderni tas būtu iekārtots. To vajadzētu darīt tiem divdesmit tūkstošiem augsti izglītotajiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies nepateicīgo skolotāja profesiju. Diemžēl valsts lēmējvara tā vietā, lai radoši izmantotu viņu garīgo potenciālu, rīkojas kā ar plangtonu. Strīds patiesībā notiek tikai par to, kādus sietus izvēlēties, lai šo pašu radīto bezformas masu izfiltrētu.
P.S. Personīgi neatbalstu tāda veida piketus, kuros dalībnieki neko citu neprot , kā tikai svilpt un izkliegt nesakarīgus saukļus. Tas atgādina kādu studentu, kurš ar ūdens pistoli skraidīja ap Brīvības pieminekli, līdz kļuva par Izglītības ministru. Neko darīt - padotie ņem piemēru no saviem komandieriem.