«[Tev], čali, pa galvu vajag, ja. Ilgi neesat sisti, ja...» Nu jau lielākā daļa Latvijas sabiedrības zina, ka šis nav vis bijis kāds divu pļēguru konflikts Centrāltirgus pievārtē, bet Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteikumi, vedot savu dēlu pirmajā skolas dienā uz svinīgo pasākumu mācību iestādē.
Un veltīti tie bija TV operatoram, kurš, pa labu gabaliņu stāvot, bija iemūžinājis prezidenta un dēla izkāpšanu no auto.
Diemžēl šajā gadījumā ar atvainošanos un neveiklo taisnošanos par sava dēla privātuma aizstāvību nav gana. TV kameras ir nežēlīgas arī citā veidā – tās parāda arī to, ka TV cilvēki nebija nekādā veidā aizskāruši ne Andra Bērziņa, ne viņa dēla «privātumu». Vēl vairāk – Valsts prezidentam nevar būt šāda «privātuma», dodoties uz publisku pasākumu publiskā vietā. Jautājums par viņa dēla tiesībām netikt publiski parādītam šajā situācijā ir diskutējams: ja jau Valsts prezidenta darba kārtībā bija iekļauts un izziņots dēla pirmās skolas dienas apmeklējums, tad ir saprotams, ka būs gan mediju interese, gan publicitāte. Ne tikai Valsts prezidentam, bet arī viņa preses pārstāvjiem bija jāizvirza stingri nosacījumi medijiem par to, kā varētu netikt parādīts prezidenta dēls, ja viņa vecāki to nevēlas. Diemžēl tas netika izdarīts. Tā vietā bija teju necenzēts dusmu izvirdums no valsts augstākās amatpersonas puses.
Ir pārsteidzoši, ka vēl vairāk kā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas augstas amatpersonas neaptver sava amata statusa nosacījumus. Nesaprot, ka latīņu izteicienam: kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim ir arī apgriezta jēga: kas atļauts privātpersonai, nav atļauts augstai valsts amatpersonai un augsti stāvošam politiķim.
Valsts prezidents šoreiz aizmirsa savu amatu, valsts reprezentācijas uzdevumu. Tā ir nopietna kļūda, ko nevar aizmālēt ar vecāka pienākumu, jo vecāka pienākumi nav jāpilda, lietojot parasta ģeķa leksiku.
Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad amatpersonām piemirstas viņu statuss, un tie nejauši parāda, ko viņi īstenībā domā par tautu, sabiedrību un medijiem. Piemēram, Vairai VīķeiFreibergai tas reiz aizmirsās, piemetot pirkstu pie pieres sarunā ar tautu pie Brīvības pieminekļa. Tam gan nebija nekādu īpašu seku viņas turpmākajā publiskajā darbībā. Ilggadējam Saeimas deputātam Jānim Lagzdiņam tas aizmirsās, nodemonstrējot nepiedienīgu žestu no Saeimas ēkas loga. Šis politiķis, kurš bija tiešām nesavtīgi strādājis valsts labā ilgus gadus, diemžēl tieši par šo žestu samaksāja politiskās karjeras beigu cenu. Rīgas mērs Nils Ušakovs reiz rupji krieviski izlamājās neizslēgta mikrofona priekšā Rīgas domes sēdē, un tam arī nebija iespaida uz viņa popularitāti sabiedrībā.
Jautājums pat, kas tad ir nopietnāk – aizmirst savu augstas amatpersonas un vēlēta politiķa statusu, dažādi izrunājoties, vai pilnībā ignorēt to, piemēram, krāpjot valsti nodokļu maksāšanas jomā, kā to atļaujas nu jau vairāki šobrīd pie varas esoši politiķi.
Iespējams, ka būtisku seku prezidenta karjerā nebūs arī šim incidentam, jo, ja sabiedrība un politiskā vide ir tik piedodoša politiķiem nopietnos krāpniecības gadījumos, tad lielākā daļa diez vai kaut ko teiks situācijā, kad prezidents vienkārši izrunājies prasti.
Taču mieles paliks. Tikai sašķeltā mediju vide Latvijā un prezidenta atvainošanās konkrētajam operatoram neļauj vienoties par boikotu šādai valsts reprezentācijas izpratnei, ko atļāvusies valsts augstākā amatpersona. Arī prezidents ir tikai cilvēks ... šādu aizbildinājumu Andra Bērziņa rīcībai atraduši daudzi interneta komentētāji. Tieši tāpēc gribējās cieņpilnāku attieksmi pret sabiedrību un valsti, arī pret vienkāršiem darba darītājiem, jā, arī žurnālistiem, kuri «sen nav sisti». Paldies Dievam taču, ka tā.