Iestājies pavasaris. Tātad tas brīdis, kad, pēc dažu politikas vērotāju, opozicionāru un ekspertu domām, kas tika publiskotas pērnruden, vajadzēja sākties Valda Dombrovska trešās valdības nestabilitātes periodam. Vai tas ir sācies?
Valdis Dombrovskis ir personīgi nosvinējis trīs gadus premjera amatā un šo termiņu ir sagaidījis ja nu bez fanfarām, tad tomēr arī ar visai gaudenu kritiku. Viņa personiskās īpašības un darbība nevarētu būt valdības nestabilitātes avots. Tomēr – un tas nav paslīdējis garām politikas vērotājiem – premjera pienākumus viņš ir sācis pildīt bez spīduma acīs un tālejošu valstisku plānu atskaņošanas. Vai tad izņemot vārdus «fiskālā konsolidācija» viņš citus neprot? Tā vis nav – Dombrovskis, cita starpā, labi runā ne vien angliski, bet arī vāciski, un tas nav paslīdējis garām ne vien vācu medijiem, bet arī Vācijas kanclerei Angelai Merkelei. Iespējams, no šīm lietišķi labvēlīgajām, kā runā, attiecībām ar Eiropas Savienībā ietekmīgākās valsts līderi arī izlien cauri runas, ka Dombrovskim ir iecerēts (nu ne jau tikai viņa paša sapņos) augsts amats Eiropas institūcijās. To, ka tā varētu būt, var nojaust kaut vai tāpēc, ka Dombrovskis ir patiesībā ļoti labi piemērots šādam – Eiropas jauno fiskālo līgumu uzraugošas institūcijas – šefa amatam. Un kā ne – Latvijā bez kādiem īpašiem pīkstieniem no tautas puses viņš nokonsolidējis teju 20% no tautsaimniecības un algām, izpildījis patiesībā zvērīgu starptautiskā aizdevuma programmu un, ak, tikai vēl drusku jāpiespiežas, lai Latviju iestumtu par varēm eirozonā. Dombrovskis ir dzīvs apliecinājums tam, ka ne tikai teorētiski, bet arī praktiski politiķis var bez būtiska kaitējuma savam tēlam, pat saglabājot premjera amatu, realizēt tādus taupības pasākumus, kas izstumj ielās grieķus ar degmaisījuma pudelēm rokās, bet latviešiem liek vien klusu nopurināties, slaukot drupačas no galda ar plāno pavalgu. Tas ir apstiprinājums tam, ka jaunajā Eiropas fiskālā līgumā iecerētais – taupīgi dzīvot un saspiest valsts ekonomiku līdz minimumam, nenobeidzot visus iedzīvotājus, – kaut kur, t.i., Latvijā, ir izdevies. Tiesa, Eiropā, protams, nezina, ka tas Latvijā ir izdevies, lielā mērā pateicoties nevis mūsu politiķiem, bet atvērtajai robežai ar to pašu ES, kur aizdevušies visi nepaēdušie un pēc būtības padzītie. ES jau arī nezina, ka šeit par vārdiem «ekonomikas izaugsme» pagaidām smīkņā, bet drīz jau zviegs pilnā kaklā vai raustīs plecus – sak, kas tas par zvēru, tuvākajā laikā nav redzams. Un tālākajā, patiesībā, arī ne.
Bet ne par to taču ir stāsts. Tātad, kas ir par pamatu runām par valdības nestabilitāti – vai tiešām tie ir tikai žurnālistu sagudroti vai polittehnologu inspirēti murgi? Latvijas politikā parasti ir bijis tā – tikko vadošie koalīcijas politiķi pasaka «koalīcija ir stabila», tā varat būt droši, tūlīt būs kādas pārmaiņas. Nu šie vārdi ir izskanējuši. Tātad pārmaiņas būs. Pirmkārt, tās izriet no Dombrovska trešās valdības koalīcijas veidošanas sākumā ieliktā šķībā pamata ar tā dēvēto Olšteina sešnieku. Ja Klāvs Olšteins ar domubiedriem nodibina politisku organizāciju, tad jau tas ir solis uz pārmaiņām koalīcijā, jo, ja šī organizācija ir pieņemama pārējiem koalīcijas partneriem, tad tai pienākas ministra amats, un tas būtu pamats izmaiņām valdības sastāvā, ja nav – tas ir atkal pamats mainīt koalīciju.
Otrs faktors runām par valdības nestabilitāti ir Vienotības iekšējā nervozitāte saistībā ar Repšes–Jaunupa biedrību. Pagaidām Vienotība spējusi savaldīties un savaldīt grimases saistībā ar Einara Repšes politisko reinkarnāciju. Bet neliekas, ka tas būtu uz ilgu laiku. Turklāt fakts, ka Vienotības lielsponsori ir šīs biedrības atbalstītāji, neļaus ilgstoši nereaģēt un neizdarīt politiski pārsteidzīgus soļus.
Trešais faktors ir Zatlera Reformu partijas politiskā nevarība, atdodot pilnīgi vadības grožus Vienotībai, jo pašnovilktās sarkanās līnijas pret ZZS tai padara neiespējamus politiskus manevrus un turklāt dod rokā Vienotībai pātagu – ak, nedarīsiet, kā mēs gribam, tad tiksiet nomainīti ar zaļajiem zemniekiem.
Ceturtais, un tas ir ļoti būtisks faktors – ir Vienotībai un zatleriešiem traucēt sākusī Nacionālās apvienības muskuļu audzēšana. Nacionāļi tomēr redz, ka nacionālie jautājumi ir ļoti pateicīga tēma, un uz šī zirga cer vērienīgi iejāt pašvaldībās un vēlāk arī Saeimā. Nevar nepamanīt arī, ka nacionāļi tiek turēti pastāvīgā vieglā diskomfortā no citu koalīcijas partneru puses šajos jautājumos, un neseno nedēļu politiskie notikumi ir tam pierādījums.
Tomēr – visi šie faktori pagaidām ir tikai nestabilitātes runu, nevis pašas valdības nestabilitātes avots. Situāciju gan no aktīvās politikas, gan no aizkulišu spēlētāju puses var raksturot ar vārdiem – gāzt jau valdību gribas, bet nezina – kā. Un ja pat izdodas nogāzt, tad ko? Bez principiālas esošo politisko spēku pārgrupēšanās pagaidām nekāda cita valdība nav iespējama. Taču pavasarī pārgrupēšanās ir sākusies, redzēs, kā beigsies.