Rīt, 18. februārī, jāpiedalās referendumā un jābalso «pret» otras valsts valodas ieviešanu.
Šoreiz ir ļoti vienkārši dot padomus tiem, kas vaicā, kā rīkoties. Daudz grūtāk ir prognozēt turpmāko sabiedrības līdzāspastāvēšanas un valsts politiskās attīstības modeli, kas būs pēc šā referenduma. Un jebkuras prognozes šeit arī ir uztveramas ar dalītām izjūtām.
Politiķi ir pamanījušies referenduma kampaņu pārvērst par politisko šovu, par sacensību, kurš smukāk un sirsnīgāk ierunās reklāmas rullīti radio un televīzijā. Varbūt nevajadzēja šķiest naudu un enerģiju šajā virzienā. To daudz labāk būtu izdarījuši profesionāli aktieri, viņi turklāt ir atpazīstamāki un varbūt arī daudz cienījamāki par daudziem politiķiem. Viņi ar lielāku izjūtu būtu atzinušies mīlestībā latviešu valodai un tautai, kura tajā runā.
Politiskā elite tā pārcentās naudas šķiešanā un liekulīgu pozu demonstrēšanā, ka dažs labs, kas solīja krieviski publiski mūžam nerunāt, sāka izplatīt videoblogus krievu mēlē, bet politikas aizkulišu spēlmaņi sāka sponsorēt apšaubāmas kampaņas ar skūpstiem uz baltām lapām. Radās iespaids, ka visi šie liekulīgie tautiskās mīlas izvirdumi ir tāpēc, lai novērstu uzmanību no ideju trūkuma valsts attīstībā, no gatavības miera stājā pievienoties neizdiskutētiem Eiropas līgumiem, no raušanās pie siles un tās labumu dalīšanas, no savtīgu projektu bīdīšanas likumdošanā, absurdas ostu reformēšanas un skolotāju publiskas dricelēšanas, nozīmīgu investīciju projektu novilcināšanas, neveiksmīgas sākumdeklarēšanas ieviešanas, varas centralizācijas, nodokļu un siltuma rēķinu saņemšanas, konsolidācijas... Un šo sarakstu vēl var turpināt.
Lindermana provokācija ar divvalodības referendumu gadījās valdošajai koalīcijai tieši kā kulaks uz acs politiskās mazspējas un savtīgo plānu piesegšanā, zinot, ka latviešu svētuma – valodas – aizskaršana aizmēzīs no cilvēku prātiem jebkādas citas pārdomas. Atkal ir kāda «pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks», kur jāpaceļ karogi un jādodas aizstāvēt dzimteni, līdzīgi kā kādreiz – «kaut pastalās, bet brīvi». Tagad vienīgi daudzi pastalas iekrāmējuši koferos un rokās reizē ar referenduma biļetenu turēs arī lidmašīnas biļetes vienā virzienā.
Valodu nosargāsim. Nav šaubu. Citādi nebūs. Pēc patriotisma uzplūda pat sapratīsim, ka cīņa patiesībā tiešām nebija par valodu. Cīņa bija par varu. Un, ja nebūsim pietiekami prasīgi pret varu, lai tā pilda savus uzdevumus sabiedrības labklājības nodrošināšanā un valsts uzplaukumā, bet aizmiglo acis ar uzsaukumu palīdzību un sarunājas ar sabiedrību lozungu valodā, tad piedzīvosim nākamās turbulences Latvijā. Laipni lūgti referendumu zemē! Mēs joprojām mācāmies demokrātiju, un tā var kļūt arī par rūgtu mācību, ja netiek izdarīti patiesie secinājumi.