1. septembra rīta neskaidrības
Rīt ir 1. septembris un skolasbērni ar satrauktu sirdi un trīsuļojošām priekšnojautām par jaunu gaitu sākumu dodas uz skolu. Tā tas ir bijis gadu no gada, un pat tie, kuri skolu neieredz ne acu galā, tomēr dziļi sirdī jau neatmet cerību – gan jau būs kas mainījies uz labu... Ja ne mācību procesā, tad varbūt jaunus draugus varēs iegūt.
Skolotājiem savukārt 1. septembris drīzāk ir rutīna - tāda neskaidra perioda iezīmēšanās: kamēr iepazīsies ar jaunajiem skolēniem, kamēr būs zināms precīzs stundu grafiks. Šogad pedagogi uz mācību procesa sākumu var paraudzīties ar vēl lielākas nedrošības apziņu: pēc būtības nav skaidrs, kādu stundu skaitu valsts ir gatava apmaksāt un kā to samērot ar slodzēm tā, lai skolotāji galu galā par lielāku darba apjomu (arī lielāku bērnu skaitu klasē) nesaņemtu mazāku samaksu. Arī pēdējo gadu funkcionējošā piemaksu par kvalifikāciju sistēma, kurai, kā izrādās, ir miglā tīta perspektīva, nekādi neuzlabo situāciju. Reāli skolotāji nezin savu algu apjomu un, kā izrādās, ne tikai lielajās Rīgas skolās, bet arī mazajās lauku skoliņās. Tajās, kuru skolotājiem, kā likās, par labu tika veidota šī skolotāju algu «reforma», kas galu galā izrādījusies esošās naudas pārdale ar neprognozējamu rezultātu. Izglītības ministrijas ierēdņi ir rīkojušies kā nesaprātīgi bērni, kuri no papīra naudaszīmēm griež ārā bildītes.
Politiski agresīvi pieprasītā «reforma» izrādījusies blefs, jo tikai sajaukusi galvu skolotājiem un tā arī nav iezīmējusi izglītības sistēmas perspektīvu Latvijā. Turklāt izteiciens «sajaukusi galvu» ir maigs apzīmējums stadijai, kad strādājošais cilvēks nevar plānot savus ienākumus un darba apjomu... Īpaši izglītības sistēmā, kura pati par sevi prasa sakārtotību un mērķtiecību, un tādas pašas īpašības ir lielākajai daļai tajā strādājošo.
Pieņemsim, ka nevar vainot izglītības politikas veidotājus visās nelaimēs, jo vismaz mācību iestāžu ģeogrāfiskā novietojuma ziņā tam vajadzēja būt arī valsts teritoriālās attīstības un plānošanas instrumentam. Pret šo pašu neskaidrību ir atdūrusies veselības aprūpes sistēma Latvijā, kur nav skaidrs, kur cilvēki ārstēsies - pilsētu slimnīcās vai tikai lielajās klīniskajās universitātes slimnīcās - un kāda vispār būs pakalpojumu pieejamība. Taču slimnīcas tikai daļēji ir tas centrs, kas visbūtiskāk iezīmē katras apdzīvotas vietas perspektīvu. Visspilgtāk to iezīmē mācību iestāde - katra likvidētā lauku skola perspektīvā ir kārtējais bezļaužu pleķis Latvijas iedzīvotāju blīvuma kartē. Ja valsts nevar uzturēt skolas laukos, varbūt tad atzīties godīgi un koncentrēties uz kvalitatīvu izglītību tikai pilsētās? Jo šobrīd izcūkotās valsts ģimnāzijas, kuras nespēs samaksāt saviem pedagogiem atbilstoši mācību kvalitātei un apjomam, nejūtas neko labāk par slēgšanas priekšnojautās trīcošu lauku skolu.
Vecāki un bērni šajā ministriju un pedagogu diskusijā ir palikuši mēmu vērotāju lomā. Atkarībā no saviem priekšstatiem par lielu vai mazu algu vecāki nostājas te vienā, te otrā pusē, lai gan vajadzētu jau būt skaidrai proporcijai starp apmierinātību ar atalgojumu un paveiktā darba kvalitāti. Finansējuma ziņā izcūkots, profesijas perspektīvās vīlies pedagogs nebūs tas, kurš nesīs gara gaismu un tādu izglītības līmeni, kas nodrošinās Latvijas cilvēku konkurētspēju nākotnē. Visticamāk, ka šī «reforma» izrādīsies vien izglītības sistēmas saduļķotāja līdz līmenim, kad vecākiem nāksies atjēgties pie tā, ka vienīgā iespēja nodrošināt kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītību savam bērnam būs... piemaksāt vai apmaksāt visu vidējās izglītības kursu privātskolās. Izskatās, ka IZM ir iezīmējusi kustību uz šādu izglītības «modeli» un tā arī tad ir tā «reformas» būtība, kura gan skaļi netiek izpausta vārdos, bet katrs cēloņsakarības izanalizēt spējīgs cilvēks līdz tādam secinājumam nonāks. Tā kā ir pilna pārliecība, ka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis cēloņsakarības prot analizēt vairāk nekā labi, tad atliek secināt, ka viņš ir izvēlējies īstermiņa politisku ieguvumu dēļ upurēt izglītības sistēmas perspektīvas. Proti, ir notikusi gluma manipulācija valdošās koalīcijas ietvaros - Vienotība var lepoties, ka tās pārstāvja vadītā ministrija ir realizējusi «reformu», kas taču nav izdevusies tik daudziem ministriem pirms tam, savukārt koalīcijas partneri, kā ZZS, ir gandarīti, ka nav paziņots par viņu elektorātam tik būtisko lauku skolu slēgšanu, ko valsts vairs nevar uzturēt. Nu, jā, slikti, pašvaldībām nāksies meklēt naudu, ja grib piemaksāt skolotājiem, bet tā jau lielos skaitļos būs Saskaņas problēma Rīgā, uz kuru tad varēs novelt samazināto algu jautājumu.