«Mēs viņam 6 miljardus eiro un vēl par 3,8 miljoniem eiro celsim nekam nevajadzīgo Vācijas paviljonu EXPO izstādē Antālijā» – šī vācu laikraksta Bild tēze ir tikai viena izpausme tai īgnajai gruzdēšanai, kas dveš no Eiropas flagmaņvalsts preses slejām par Turciju un tās līderi Redžipu Tajipu Erdoganu nu jau vismaz visu aprīli.
Tā vēl ir pieklājīgākā gruzdēšanas izpausme, jo nepieklājīgākās, ko pret Turcijas autoritāro līderi atļāvās vācu komiķis Bēmermans, jau ir izraisījušas vērienīgu starptautisku skandālu, kurā bijusi iejaukta arī Vācijas kanclere Angela Merkele, un tagad skandāls turpinās ar milzu tiesvedību: Erdogans pret mediju koncerna Axel Springer šefu Matiasu Dopfneru. Nejauša sakritība, ka maija sākumā es biju EXPO izstādē Antālijā, kas tiešām ir grandiozas ieceres projekts - dārzi, parki un paviljoni stiepjas tūkstošiem kvadrātmetru platībā, tajā pašā laikā visa iecere pārsteidz gan ar vērienīgumu, gan ar nepabeigtības izjūtu - saceltie paviljoni, kuri galvenokārt ir Tuvo Austrumu un lielāko Āzijas valstu pārstāvēti, neiztur pārbaudījumu ar lietu un vēju. EXPO Antālijā tiešām ir politisku ambīciju virzīts projekts, un vismaz pagaidām diez vai kādai valstij no ieguldījuma tajā būtu kāda liela jēga. Nelielā atkāpe par EXPO tomēr labi ilustrē to situāciju, kurā nonākusi ne vien Vācija attiecībās ar Turciju, bet arī visa Eiropas Savienība ar Eiropas Komisijas svētību: jūs kaut ko negribat, bet tāpat dabūsiet maksāt.
Martā panāktā vienošanās ar Turciju par bēgļu atpakaļuzņemšanu un ES valstīs nonākušo skaita ierobežošanu ES nozīmēja principiālu izrāvienu bezcerīgajā situācijā, ko izraisīja nekontrolētu migrantu masu ierašanās Eiropā. Jāteic, ka Turcija arī vienošanos pildījusi, jo ANO dati liecina, ka Grieķijas salās Egejas jūrā ierodošos bēgļu skaits samazinās - tie bija vairs nevis tūkstošiem cilvēku dienā, bet gan 900 dienā martā, 115 dienā aprīlī un 61 dienā maijā. Skaitļi jau tāpat biedējoši, bet nu vismaz ne katastrofāli. Un vēl jau ES ir samaksājusi Turcijai tikai 100 miljonus eiro, nevis 6 miljardus, kā solījusi. Tagad Eiropas Komisija un Vācijas ministri brīnās, kāpēc Turcija sāk izvirzīt prasības - ja nebūs tūlītēja bezvīzu režīma ar ES Turcijas pilsoņiem, tad bēgļu plūsmas atjaunosies. Vispirms kādam ielikt rokās ieroci un tad brīnīties, kāpēc tas izšāvis - tā varētu raksturot EK nostāju. Eiropas Komisijai, visticamāk, jau vēl pirms Erdogana apņēmības prasīt bezvīzu režīmu, ko ES nevēlas dot bez kritēriju izpildes, ir bijis zināms, ka vienošanās ar Turciju par bēgļiem var beigties, vēl lāgā nesākusies. Tikai tā var izskaidrot EK bezkaunīgo plānu par 250 tūkstošu eiro prasīšanu no dalībvalstīm par katru neuzņemto bēgli. Ar ko gan Erdogana metodes naudas pieprasīšanā no Eiropas par bēgļu paturēšanu īpaši atšķiras no Žana Kloda Junkera plāniem prasīt naudu no dalībvalstīm par paša vadītās EK nespēju realizēt sakarīgu politiku bēgļu jautājumā? Maniere ir tieši tāda pati. Turklāt Eiropa, atšķirībā no Turcijas, risina problēmu, ko radījusi pati sev: neviens nerāva aiz mēles Merkeli teikt willkommen visiem, no kuriem lielākā daļa nekādam bēgļu statusam pat ļaunos murgos netuvojas.
Latvija, protams, nav spēlētājs Eiropas un Tuvo Austrumu politikas milžu cīņās. Taču mūsu Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa izteikumi par to, ka Eiropas Savienības politika nav sevi attaisnojusi, ka mēs nepiekrītam naudas maksāšanai par katru neuzņemto bēgli un iebilstam pret obligātajām kvotām, ir labāk nekā nekas. Ja Latvija šo izteikumu nostiprināšanā savā ārpolitikā sadarbosies ar pārējām Baltijas un Višegradas valstīm, kas paudušas līdzīgu nostāju, tad cerības ir, ka nekļūsim par absurda politikas slaucamajām govīm. Ja nē - tad diemžēl jāpiekrīt tiem, kas teic, ka Eiropas Savienība ir notērējusi visas vērtības un principus, kuru dēļ savulaik tika izveidota.