Otrdienas vakara pikets pret bēgļu uzņemšanu Latvijā izvērtās tieši par tādu pasākumu, uz kādu bija cerējuši protestētāju oponenti.
Proti, par ksenofobisku un pat rasistisku bļaustīšanos. Protestētāji burtiski iesvieda kārtis rokās tiem, kas pamatotos jautājumus par bēgļu uzņemšanas ekonomiskajiem un integratīvajiem aspektiem dēvē par «politisko cirku», pat dodot pamatu vēl skarbākiem epitetiem. Ārzemju preses reakcija, nodēvējot to par mazskaitlīgu nacionālistu un nacistu ārdīšanos, sevi nelika ilgi gaidīt, kā arī atgādinājumi par to, ka Eiropā, lūk, latviešu ekonomiskos migrantus uzņem, bet mums te, lūk, protesti par «nieka» 250 bēgļiem. Eiropai nebūt nav interesanti zināt, ka latvieši no dzimtenes uz ārzemēm peļņā devušies tāpēc, ka krīzes brīdī valdība pildīja tās pašas Eiropas prasības taupības jomā, tautai teju nožņaudzoties veiksmes stāsta cilpā.
Tagad bēgļu uzņemšanas apoloģēti diskusijas pārtraukšanai izmantos argumentu, ka šeit taču protestē tikai saujiņa nacionālistu un kopumā Latvijas tauta ar atplestām rokām gaida ļaudis no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, jo mums nav kur likt nodokļus, kas iekasēti no pārmērīgajām pensijām un darba algām, un Jūrmalā un Pierīgā ir tieši atbrīvojušies no tautas pirktspējas pārsimt nekustamā īpašuma projektu, kur šos bēgļus izmitināt, par tukšo Latgali nemaz nerunājot.
Solidaritāte augstāk par visu, sauc augstākās amatpersonas, jo Itālija taču patrulē Latvijas gaisa telpā, domājot par mūsu drošību, tātad mums jāpalīdz Itālijai, jo to ir pārplūdinājuši Ziemeļāfrikas migranti. 250 bēgļu pret NATO iznīcinātāju patrulēšanu – tā tak tiešām ir tīrā špicka. Solidaritātei, lai tā būtu pilnīga, vajadzētu uzņemt vismaz 25 tūkstošus migrantu. Tad gan vēl lielākas solidaritātes nostiprināšanai drīkstētu paprasīt pretī arī šprotu iepirkumu, piemēram, bēgļu vai NATO vajadzībām, jo zivju rūpniecībā strādājošie strādnieku tūkstoši paliek bez darba šeit Latvijā lielā mērā tieši tāpēc, ka draudīgais austrumu kaimiņš vēlas mūsu solidaritāti šķelt. Augstākās amatpersonas savās runās apbrīnojamā vienprātībā saputro vienā kaudzē NATO, Eiropas Savienību, ANO Bēgļu konvenciju un ko tik vēl ne. Patiesībā viņi tur pigu kabatā, izmēģinot atbildīgās grimases pie spoguļa, jo cer tikai uz vienu – to, ka pēc gada panīkšanas Latvijā, saņemot bēgļa statusu un ceļošanas dokumentu, visi bēgļi un ekonomiskie migranti būs prom kā vēja plēsti, jo «veiksmes stāsts» un ekonomikas atveseļošanās ir tikai Eiropas varas gaiteņos iebarojams mīts, realitātē ir viszemākais sociālais nodrošinājums ES.
Un šeit, lūk, arī slēpjas īstā bezatbildība – uzskatīt, ka problēma «uzsūksies pati no sevis». Neuzsūksies. Latvijai, ja tās balss kaut ko vispār nozīmē ES virsotnēs (cerība ir muļķa mierinājums, bet tomēr), ir kategoriski jāiebilst pret Eiropas Komisijas plāniem par bēgļu uzņemšanu principā, jo ne tikai Latvijas valdībai, bet arī EK nav nekāda plāna šo cilvēku tālākai integrācijai Eiropas valstu sabiedrībās. Vienīgais plāns ir šo migrantu vienmērīga izšķīdināšana visā ES teritorijā. Turklāt EK liekuļo, aizbildinoties ar cilvēktiesībām, žēlsirdību un citām Eiropas vērtībām – jo tad kāpēc gan pret Ziemeļāfrikas tautām izturēties žēlsirdīgāk nekā pret ukraiņiem, kuri cieš no agresijas, var teikt, tepat, kaimiņos? Cilvēki Latvijā ar nesalīdzināmi lielāku empātiju un solidaritāti būtu gatavi uzņemt šeit bēgļus, ja runa būtu par ukraiņu ģimenēm, jo ar šiem cilvēkiem vieno gan kristīgā ticība, gan cerība uz latviešu valodas apgūšanu un integrāciju. Bet ukraiņi jau netraucē ES ietekmīgās Francijas iedzīvotājiem ar laušanos Lamanša tunelī un sirošanu Kalē apkaimē, tāpēc viņi arī nav bēgļu kvotu cienīgi.
Runa patiesībā nav par bēgļiem, jo 250 bēgļu tiešām Latvijas valstiskumu nesagraus. Runa ir par kārtējo bezierunu atbalstu bezatbildībai, nepārdomātai politikai un plāniem, kas tapuši Briseles gaiteņos. Diemžēl otrdienas pikets nevairoja argumentus pret bezatbildīgu politiku, bet gan pakalpoja tam, lai Eiropas aizspiestās ausis argumentācijā pret tās imigrācijas politiku paliktu ciet.