Pirms pieciem gadiem Eiropas valstīs gavilēja par Arābu pavasari un Eiropas institūcijas steidza piešķirt balvas aktīvistiem, kas veicināja autoritāro režīmu nomaiņu virknē Ziemeļāfrikas valstu un tajās valdošo diktatoru padzīšanu. Diemžēl Arābu pavasara sekas bija nevis demokrātiju iedibināšana Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikas valstīs, bet gan Islāma valsts teroristu plosīšanās un starpetnisku, reliģisku konfliktu pastiprināšanās reģionā. Tagad, pēc pieciem gadiem, Eiropa, kas vēl nesen tā priecājās par notiekošo arābu pasaulē, ir aizrijusies ar ekonomisko migrantu un bēgļu pūļiem, kas slīcina Itāliju, Franciju un citas valstis, kuras var sasniegt, šķērsojot Vidusjūru.
Eiropas Savienības spicē valdošā doma ir nevis šo bēgļu plūsmu apturēt, norobežojoties no tās, bet gan «godīgi» sadalīt. Var jau žēloties par Eiropas Komisijā valdošo «vienvirziena solidaritāti» – proti, jūsu prieki ir mūsu prieki, bet mūsu problēmas ir jūsu problēmas, bet tā ir tukša gaisa tricināšana. EK ignorē Baltijas valstu īpašo situāciju – reģiona apdraudētību, nestabilos austrumu kaimiņus, ekonomiskās problēmas un zemo dzīves līmeni – un vēlas pastiprināt negatīvo fonu, satricinot Latvijas sabiedrību ar Ziemeļāfrikas bēgļu uzņemšanu. Turklāt – rīkojums nāk teju pavēles formā. Ja Eiropas dūži saka, tad demokrātija kļūst gluži lieka. Turklāt notiek vēl pastarpināti mēģinājumi ar dažādu viedokļu līderu starpniecību pavērst sabiedrisko domu un negatīvo noskaņojumu pret bēgļu uzņemšanu, sak, tie Ziemeļāfrikas bēgļi, tie taču ir tādi paši bēgļi kā savulaik latvieši Otrā pasaules kara laikā un pēc tam... Mani kolēģi Neatkarīgajā jau vairākās publikācijās ir norādījuši, ka šis ir klaji spekulatīvs salīdzinājums. Taču norādīts arī tas, ka vārdam «bēglis» atbilst nebūt ne lielākā, bet gan mazākā daļa no Ziemeļāfrikas reģiona izbraukušo cilvēku. Lielākā, dominējošā daļa ir ekonomiskie migranti.
Latvijai ir vēsturiskā ekonomiskās migrācijas pieredze no padomju laikiem, ar kuras sekām tā tika galā lēni un ļoti sāpīgi. Ja atceramies, tad viens no Atmodas pirmsākumu motīviem bija plašākas ekonomiskas migrācijas nepieļaušana, noraidot metro celtniecību Rīgā. Vai atkal vajadzīgi revolucionāri noskaņojumi, lai pateiktu, ka nevēlamies svešzemniekus Latvijā, par kuriem skaidri zināms, ka to «integrācija» ir pēc būtības neiespējama?! Tas taču ir skaidrs ikvienam – neviens bēglis šeit nemācīsies latviešu valodu, kas ir integrācijas stūrakmens, jo mācīties valodu, kurā runā mazāk nekā divi miljoni cilvēku, ir ekonomiski neperspektīvi. Vismaz no bēgļa viedokļa raugoties – noteikti, ja nav nekāda cita veida piesaistes šai zemei.
Ne mazāk nozīmīgi argumenti ir Latvijas varasiestāžu kapacitātes trūkums šīs bēgļu problēmas «apsaimniekošanā» – tam nav ne finanšu, ne cilvēkresursu. Norādes par naudas došanu bēgļiem no ES šķiet skeptiska smīna vērtas – ko dos tie 6 tūkstoši eiro gadā uz vienu bēgli, ja vēl ieradīsies visi viņa radinieki... Paļauties uz bēgļu «pašatlasi», proti, ka šeit neviens negribēs palikt, ir vienkārši acu aizmālēšana – ES plāni neparedz bēgļu pārvietošanu «uz labākām vietām». Ja kvotā esi iedalīts, tad sēdi tepat.
Noteicoši galvenais ir kas cits: Ziemeļāfrikas migrantu sakarā latviešiem nav jābaidās no viņiem, no viņu valodas, kultūras vai reliģiskās piederības. Viņi tiešām ir nelaimīgi cilvēki, kuriem jāpamet dzimtene, jo gribas izdzīvot. Latviešiem ir jābaidās pašiem no sevis – no savas nespējas pretoties citu kultūru un mentalitāšu spiedienam. Ja Vācijas kanclere Angela Merkele, kuras valstī ir vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju, paziņoja multikulturālisma politikas krahu savā valstī un Eiropā, tad kas šeit būtu piebilstams latviešiem? Vienīgi tas, ka latvieši tik tikko turas globalizācijas apstākļos, lai varētu uzturēt un veidot savu valsti lielāku un etniski monolītāku tautu starpā. Diemžēl maz ticams, ka Latvijā ir tādi politiskie spēki, kas spētu aicināt sabiedrību izteikties šajā bēgļu uzņemšanas lietā. Grieķu referendums par starptautisko aizdevēju prasībām šeit tiek dažādi nonievāts un šāda, patiesībā ļoti demokrātiska izvēle tiek nopulgota. Ja Latvija varētu saņemties referendumam jautājumā par bēgļu uzņemšanu EK kvotu ietvaros, tad tas būtu patiesi populistiski – tautas labad. Eiropas varenajiem tad būtu jānodod ES pastāvēšanas jēga un vērtība, lai pateiktu – jums nebūs šeit pašiem likumus lemt.