Miera vējo(ni)s

Jaunievēlētais Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzvarēja vēlēšanās godīgā cīņā, cik nu uz politiku vispār var attiecināt šo morāles epitetu. Līdz pat pēdējam balsojumam saglabājās intriga, vai Vējonis iegūs Saeimas absolūtā vairākuma atbalstu, un pat no rūdītu politiķu puses varēja sagaidīt vien plecu raustīšanu par rezultātu. Arī Vējoņa paša naivi sajūsminātais izteiciens – «laikam vispirms būs jāierauj» – liecina, ka viņš bija gatavs arī pavisam citam balsojuma iznākumam.

Jā, Vējonis ir ievēlēts arī ar opozīcijas, visticamāk, Saskaņas, deputātu balsīm. Tādā gadījumā tas vairāk ir Saskaņas vēlētāju jautājums, ar kādu motivāciju šā politiskā spēka deputāti atdeva savas balsis par divu koalīcijas partijas virzīto prezidenta kandidātu, pārkāpjot solījumu ne par vienu citu kā vien par Sergeju Dolgopolovu nebalsot. Vai tur pie vainas pēkšņi vēlēšanu dienā Saeimas namu apmeklējušā Saskaņas līdera, Rīgas mēra Nila Ušakova no frakcijas vadītāja Jāņa Urbanoviča atšķirīgā pozīcija, ko viņš pratis iedvest atsevišķiem deputātiem, vai kas cits, nav zināms.

Divu koalīcijas partiju deputāti šoreiz turējās iepriekšparedzētajos rāmjos – Vienotība savos «brīvajos» balsojumos un ZZS – atbalstot Vējoni. Savukārt Nacionālā apvienība varētu, vien sev acīs skatoties, atzīties, vai tiešām līdz galam turēja sava kandidāta Egila Levita kanti. Matemātika liecina, ka ideālisms šeit tiek piesaukts nevietā un kādam no nacionāļiem arī roka paslīdējusi, krustiņu velkot «neīstajam» kandidātam. Jāteic, ka šajās Valsts prezidenta vēlēšanās nacionāļiem ir drīzāk stratēģiski, nevis taktiski ieguvumi, jo viņiem neizdevās ar sava kandidāta virzīšanu sašūpot politisko laivu tiktāl, lai tas novestu pie tūlītējām izmaiņām valdībā. Stratēģiskais ieguvums nenoliedzami ir strauju popularitāti guvušā «preambulas tēva» Levita virzīšana uz Valsts prezidenta amatu, tā izpelnoties atzinību plašākās elektorāta masās. Levits Saeimas sēdi apmeklēja ar ģimeni – sievu un meitu – un plenārsēžu zālē izskatījās kā no trimdas atgriezies monarhs ar famīliju. Visu cieņu – viņš savu tēlu izturēja līdz galam, atnākot arī uz pēdējo balsojumu un sveicot jaun-ievēlēto Valsts prezidentu Vējoni.

Galvenais pārmetums, kas līdz šim ir izskanējis no Vējoņa oponentu puses, ir harismas trūkums. Bet visiem šīs īpašības prasītājiem būtu jāsaprot, ka šis nav kritērijs, ko varētu ierakstīt kaut jelkādā prasību sarakstā vai likumā. Visas citas vēlamās īpašības – pieredze valsts pārvaldē un politikā, vecums, mantiskais stāvoklis un pat valodu zināšanas (lai ko arī nevīpsnātu par augšzemnieku dialektu) – Vējonim ir atbilstošas. Harismas trūkums var kļūt biedējošs tikai brīdī, kad traucē pieņemt politisku zaudējumu un tas uzreiz tiek uztverts personiski. Tā vienam Valsts prezidentam atjaunotās valsts vēsturē jau ir gadījies, un jādomā, ka Raimonds Vējonis mācās no citu kļūdām un negrib kļūt par Zatleru Nr. 2. Vējonis jau pirmajā preses konferencē pēc ievēlēšanas atzina, ka nebaidās no intelektuālas konkurences savā komandā, kas vien ir pozitīvi: «karali veido svīta», kā zināms, un Latvijā tas pilnā mērā attiecināms arī uz prezidentu un viņa komandu. Sekmīgs prezidenta un viņa padomnieku kopdarbs var notušēt jebkurus personības šķautņu radītos negludumus.

Svarīgākais šobrīd nenoliedzami ir nevis tas, cik ātri un skaisti savā jaunajā statusā iejutīsies jaunievēlētais prezidents, bet gan tas, kas notiks ar koalīciju un valdību. Kā sola nacionāļu līderis Raivis Dzintars, visi strādās kopā arī tālāk, bet, kā zināms no anekdotēm, «rūgtums ta paliek». Bez nacionāļu rūgtuma faktora ir arī citi: aizvien skaļāk sāk skanēt kuluāru balsis, ka šādi valdība līdz nākamajām vēlēšanām nenovilks – prezidentūras spozme paies, un iestāsies sūrā realitāte jeb budžeta konsolidācija... Valsts ekonomiskās attīstības rādītāji ir tik dziļā bedrē, ka nekāda statistikas pārvalde ar saviem saķīmiķotajiem datiem to neglābs. Finanšu ministrijas haotiskā raustīšanās ar nodokļiem un pusnodevām liecina par paniku, kas pamazām sāk ieviesties varas gaiteņos. Politiskā virsbūve var sākt ļodzīties uz nestabilajiem ekonomikas pamatiem, un koalīcijai gribot negribot būs jādomā, ko iesākt. Vējonis vajadzības gadījumā, saucot «pareizo» Ministru prezidenta kandidātu, noteikti palīdzēs – Vienotība par to ir pārliecināta, tāpēc arī droši atdeva savas balsis par jauno prezidentu.