Mugurkaula jautājums

Valsts prezidenta Andra Bērziņa pēdējā oficiālā vizīte Austrijā pagājušajā nedēļā izvērtās neiedevesmojoša. Lielākajai daļai bija skaidrs, ka prezidents 10. aprīlī paziņos par atteikšanos kandidēt uz otro termiņu. Tāpēc delegācijā valdīja klusuma pirms vētras noskaņa – ja jau Bērziņš nekandidē, tad politiskā intriga ap Melngalvju namu un valdību tuvākajā laikā saasināsies. Tomēr aizkulisēs ir pieņemts vai arī nobriedis lēmums pārdalīt kārtis pie politiskā galda, pārsijājot augstākos amatus valstī, nevis atstāt visu relatīvā miera stāvoklī.

Reakcijas pēc Bērziņa oficiālā paziņojuma piektdienas vakarā bijušas krasi pretrunīgas un pat absurdas – tie, kas akūti pretdarbojās prezidenta atkārtotai kandidēšanai, tagad metās prezidentu apņirgt, tādējādi vēl vairāk apliecinot, ka ar piederību «intelektuāļiem», kuri, redz, it kā neesot vēlējušies Bērziņa kandidēšanu, tiem nav nekāda sakara. Nerunāsim par intelektu, pat ar inteliģenci un ar to saistīto godaprātu tam nav saistības. Savukārt tie, kas atbalstīja politiskā līdzsvara saglabāšanu un Bērziņa atkārtotu kandidēšanu, prezidenta izvēli sauca par cienījamu lēmumu.

Bērziņu var saprast: no koalīcijas nākošie signāli bija viņam ļoti nepatīkami: nievājošā attieksme no Vienotības un klajā ignorance no Nacionālās apvienības bija jūtama pēdējo mēnešu laikā aizvien izteiktāk. ZZS formālais atbalsts šeit maz ko varēja līdzēt. Savukārt opozīcija savā attieksmē pret Bērziņu bija sašķelta – Saskaņa un Sudrabas partija pasīvi nolūkojās, reģionāļi virzīja Mārtiņu Bondaru. Nevienam negribas dabūt publisku pērienu tirgus laukumā, un vismazāk tāds būtu bijis vajadzīgs esošajam Valsts prezidentam, kuram partijas uzkrītoši demonstrēja gatavību pakļaut viņu publiskai slānīšanai, ko pašas pieklājīgi nodēvētu par «vēlēšanu sietu». Vai Bērziņš to būtu pelnījis?

Andris Bērziņš, protams, nekad nav sevi deklarējis par «stabilitātes garantu», tomēr viņa nosvērtība būtiskos un kritiskos brīžos ir bijis valsti līdzsvarojošs faktors. Viņam piemita un piemīt īpašība, ko tēlaini var dēvēt par mugurkaulu. Visspilgtāk šī īpašība viņa prezidentūras laikā parādījās Zolitūdes traģēdijas laikā, kad valstij un tautai dramatiskā brīdī viņš spēja izteikt un nostāties sabiedrības pusē. Viņam lūpa netrīcēja atšķirībā no daža laba, pieņemot principiālus lēmumus un prasot atbildību no toreizējā premjera Valda Dombrovska. Un Bērziņam, kā to pierāda arī atteikšanās kandidēt, nepiemīt savtīga attieksme pret savu darbību politikā – viņš atšķirībā no Valda Zatlera, kurš, apzinoties savas zemās izredzes tikt ievēlētam, tūlīt pieņēma no konstitucionālā viedokļa apšaubāmus lēmumus, apliecina politisko briedumu, ļaujot situāciju izšķirt tiem, kas ir par to tieši atbildīgi, proti, Saeimai.

Jājautā, vai Saeimas un politiskās elites briedums ir pietiekams, lai novērtētu šo Bērziņa soli? Pagaidām nekas par to neliecina. Vienotība prezidenta vēlēšanu kampaņā uztur intrigu gaisotni un saasina savas iekšējās problēmas. Nacionāļi meklē, kam dārgāk savas balsis pārdot, jo viņu gatavībai tiešām iestāties par Egilu Levitu neviens īsti netic. ZZS tagad atrodas izvēles priekšā – vai virzīt savu kandidātu, vai paust atbalstu kādam, kas potenciāli varētu tikt virzīts. Saskaņas loma prezidenta izvēlē ir būtiska, taču nepārspīlējama. Koalīcijai taču vēl ir iespēja vienoties par kopīgo kandidātu, kā tas tiek deklarēts, lai gan daudzi, lietojot šo izteicienu, nespēj noslēpt vīpsnu. Lai vienotos par kopīgo kandidātu, ir taču jābūt vienotai izpratnei par valsts nākotni un to, kādi uzdevumi tad nākamajam prezidentam šīs nākotnes labā būtu jāveic. Diemžēl vienīgais kritērijs, kas izskanējis līdz šim prezidenta kampaņā, ir – lai prezidentam būtu gludena publiskā runa. No šāda viedokļa raugoties, daiļrunātāju jau mums netrūkst: ne vien politiķu, bet arī citās aprindās. Taču lielākajai daļai no daiļrunātājiem, kuri snaikstās ap prezidenta krēslu, pietrūkst galvenās īpašības – mugurkaula. Tāpēc Valsts prezidenta vēlēšanu centrālais jautājums joprojām saistās nevis ar lunkanu mēli, bet stingru mugurkaulu. Mugurkaulu valsts nākotnes jautājumos.