Kvalitatīvas izglītības bastioniem skalo pamatus

 
©f64

Pēc pagājušā gada dusmu izvirduma demonstrācijās pagaidām skolotāji neprotestē. Nogaida. Tomēr spriedze ir jūtama: visa izglītības sistēma ir saspringusi neziņā par jauno algu sistēmu, kura tika solīta pedagogu nomierināšanai, ar ko būtu jāsaprot atalgojuma palielināšana. Diemžēl ir iznācis pilnīgi otrādi – jaunais pedagogu algu modelis, ko ministrija zīmē pagaidām ļoti aptuvenās līnijās, izskatās pēc spirta ieliešanas ugunī ūdens vietā.

Šis bija galvenais iemesls, kāpēc valsts ģimnāziju direktoru sanāksme pagājušajā nedēļā Rīgā, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas telpās, izvērtās saspringta. Valsts ģimnāziju direktori neslēpa, ka IZM dzīlēs top viņu vadīto mācību iestāžu iznīcības plāns. Proti, ģimnāzijas, kas veic nopietnāko, atbildīgāko darbu izglītības sistēmā, nodrošinot un atbildot par skolēnu apmācības kvalitāti, tagad pēc plānotā tiktu noliktas vienā līmenī ar citām skolām atalgojuma, iespēju jomā, saglabājot to pašu augsto apmācības kvalitātes latiņu pienākumu jomā. Proti, jaunās IZM iniciatīvas iezīmē virzību uz it kā mazāku pedagogu slodzi un attiecīgi arī apmaksu, turklāt arī atteikšanos no koeficientu sistēmas, kas ļāva augsti kvalificētiem pedagogiem nopelnīt vairāk. Turklāt jāuzsver: «nopelnīšana vairāk» nozīmē arī vairāk darba ar lielāku skolēnu skaitu.

Rīgas ģimnāziju direktoru pieņēmums, ka IZM iecerēs ir mazināt pilsētu skolotāju atalgojumu, lai izvairītos no nākamā lauku skolotāju protestu viļņa, tomēr uzreiz tika noraidīts – patiesībā lauku skolotāji no jaunā modeļa arī nekādi lieli ieguvēji nebūšot. Jo galvenā problēma, ar ko sirgst sistēma, ir naudas trūkums jebkāda sakarīga jauna algu modeļa ieviešanai. Lai pēc jaunā modeļa līdzsvarotu pedagogu atalgojumu – tas ir, maksātu vairāk zemāko algu saņēmējiem un nemazinot algu lielāko algu saņēmējiem – papildus ir vajadzīgi 14 miljoni eiro gadā. Bet šādu naudu neviens IZM nesola. Tātad iespējas ir divas – kārtējo reizi uzlēkt uz ecēšām ar nepārdomātu un sistēmu graujošu reformu, kas bija tik populāri Roberta Ķīļa ministrēšanas laikā, vai tomēr pagaidīt, kad IZM vadīs tāda līmeņa ministrs, kam ir reāls politisks atbalsts reformu veikšanai. Un politisks atbalsts šeit nozīmētu arī atbilstoša finansējuma paredzēšanu nozares ne vien pastāvēšanai, bet arī attīstībai.

Atšķirība starp lauku skolām un pilsētu skolām (ģimnāzijām) ir šāda: lauku skolās galvenā problēma ir skolēnu trūkums, bet ģimnāzijās centrālā problēma ir augsti kvalificētu, ģimnāzijas kritērijiem atbilstošu pedagogu trūkums. Zīmīgi – vidēji jau šobrīd ikvienā ģimnāzijā pietrūkst septiņu astoņu skolotāju, un, lai veiktu mācības atbilstošā kvalitātē, skolotājiem jāstrādā papildu slodzes. Pēc iecerētās sistēmas viņiem šī iespēja – strādāt vairāk – tiktu liegta. Un attiecīgi iespēja arī saņemt atbilstošu algu. Ģimnāziju direktoriem, kuriem jāatbild par mācību procesu savā skolā, jautājums bija: piedodiet, bet kurš tad mācīs?! Kā ar esošo skolotāju skaitu varēs izpildīt mācību programmu? Ģimnāzijas skolotāji nav sev ienaidnieki un par mazāku naudu vairāk nestrādās.

Taču ģimnāziju direktoru galvenais jautājums bija saistīts ar izglītības sistēmu un tās attīstību kopumā: vai Latvijas valstī ir vajadzīga kvalitatīva izglītība? Jautājums par kvalitatīvu izglītību ir cieši saistīts ar nozares finansējumu un kadriem, un tas nav atbildēts joprojām. Rodas iespaids, ka izglītība te tiek finansēta pēc nez kāda atlikuma principa, bezmaz vai – «tad jau redzēsim, kas atliks pēc prezidentūras ES». Izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile atrunājas, ka nekādus ciparus par skolotāju algas likmēm nedošot, – tas neesot korekti. Patiesībā tikpat nekorekti ir turēt neziņā vairākus tūkstošus Latvijas pedagogu, vai viņiem būs bērnus mācīt vai pirkt biļeti uz ārzemēm vienā virzienā.

IZM dilemma ir saprotama – kādreiz ieviestais princips «nauda seko skolēnam» bija labs veids, kā samazināt kopējo izglītības sistēmas finansējumu, jo demogrāfiskās prognozes par skolēnu krītošo skaitu Latvijā ir viegli izrēķināmas. Agri vai vēlu šis princips pilnībā iznīdētu (faktiski jau ir iznīdējis) lauku skolas. Taču atteikšanos no šā principa, kura lietderība būtu apspriežama, nevar nofinansēt tikai Izglītības un zinātnes ministrija. Proti, valstij būtu jāatbild ne vien uz jautājumu, vai ir vajadzīga kvalitatīva izglītība, bet arī uz jautājumu, vai tai ir vajadzīga attīstība un dzīvība lauku reģionos. Skola ir ne tikai izglītības iestāde, bet arī reģionālās politikas instruments, un, kā valsts to plāno lietot, ir tās kopējās attīstības jautājums. Daudzviet pat nebūtu pārspīlēti teikt, ka tas ir jautājums pat par valstiskumu un tās atribūtiem. Ne velti Krāslavas un Daugavpils valsts ģimnāziju direktori pieminētajā sanāksmē norādīja, ka viņu vadītās mācību iestādes ir izglītības latviešu valodā bastioni pierobežā.

 

Rīgas namu pārvaldnieks