Par līderiem un panikas cēlājiem
Ukrainas krīzes risinājuma samits, kas vakar noslēdzās Minskā, pēdējo dienu laikā radīja saspringtu gaidu gaisotni visā pasaulē. Tai skaitā Latvijā, kura kā Krievijas kaimiņvalsts var ļoti precīzi novērtēt iespējamo draudu apjomu, pakāpi un sekas.
Minskas sarunas noslēgušās ar viduvējiem rezultātiem, bez principiālas vienošanās par kara pārtraukšanu. Tātad gruzdēšana turpināsies un kara Ukrainā eskalācija joprojām ir realitāte. Taču saspringtā nedēļa Eiropā no Vācijas kancleres Angelas Merkeles un Francijas prezidenta Fransuā Olanda vizītes pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina ar nedrošību par mieru Eiropā ļāva visiem pārliecināties par to, kuri no pasaules ietekmīgākajiem politiķiem ir ar harismu, saprātu un spējām risināt globālas problēmas. Šī nedēļa deva iespēju arī pārliecināties, kuri globāli mazāk nozīmīgi politiķi spēj nostiprināt savu ietekmi pasaulē. Un, treškārt, deva iespēju Latvijas sabiedrībai pārliecināties, cik valstiski domājoši, talantīgi un tālredzīgi ir mūsu politiķi, valsts augstākās amatpersonas, brīdī, kad starptautiskā situācija atrodas uz pulvera mucas un iespējama globāla konflikta priekšā.
Pasaules vareno vērtējumā nenoliedzami izceļas Vācijas kanclere Angela Merkele. Ne velti Vācijas prese viņu pēdējās nedēļas laikā dēvējusi par «pasaules kancleri» un ASV mediji par, iespējams, ietekmīgāko pasaules politiķi, tā atņemot šo godu pat savam prezidentam Barakam Obamam. Merkeles mierīgā (vismaz ārēji) pārliecība par diplomātiskā risinājuma iespēju konfliktam Ukrainā, pārliecība par to, ka ieroču piegādes Ukrainai novedīs tikai pie vēl plašāka militāra konflikta radīja cieņu un gatavību ieklausīties. Var jau stāstīt par Merkeles merkantilajām (kāds kalambūrs!) interesēm, ka Vācija nevar finansiāli atļauties stutēt karu Ukrainā un bundesvērs ir par švaku cīņā ar krievu armiju. Bet tie visi ir pārāk zemiski pieņēmumi. Jo Merkele ir pildījusi pasaules mērogā jebkura politiķa galveno uzdevumu – nenododot savas vērtības, sarunāties ar uzskatu pretiniekiem savas valsts (Eiropas) un tautas interešu vārdā. Galu galā viņai izdevās pārliecināt Obamu nemesties ar savām ieroču piegādēm uz Ukrainu un pārliecināt Putinu doties uz Minsku. Viņa nav kļuvusi par miera nesēju eņģeli Ukrainai un pasaulei, bet viņa centās, un, kas zina, varbūt ne šoreiz Minskā, bet izdosies par tādu kļūt vēlāk.
Pieminot citu politiķu panākumus, jānorāda uz Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko, kuram vidutāja un namatēva loma Minskā devusi starptautiski atzīstamas dividendes. Kas to būtu domājis vēl pirms gada, ka «pēdējais diktators Eiropā», kā Rietumu prese nereti dēvējusi Baltkrievijas prezidentu, varēs spiest roku Eiropas nozīmīgākajiem līderiem, dāvināt ziedus Merkelei un pat nedaudz pagrūstīties ar Putinu pie Minskas sarunu galda? Viņa tālredzīgā nostāja, Ukrainas konfliktā spējot lavierēt starp Krievijas, Ukrainas un Eiropas Savienības interesēm un pāri politiskām intrigām, nostādot brāļu tautu vērtības no vienas puses un savas valsts tirdzniecisko izdevīgumu no otras puses, ir apskaušanas vērta. Eiropas miera idejas vārdā Lukašenko būtu jābūt pie sarunu galda arī Rīgā šī gada maijā Austrumu partnerības samitā, un Latvija kā samita namamāte var to nodrošināt.
Un tagad par trešo pieminēto politiķu un valstsvīru (sievu) kategoriju, proti, Latvijas augstāko amatpersonu spēju sevi parādīt starptautiski saspringtas un pat eksplozīvas situācijas brīdī. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Minskas sarunu priekšpusdienā nāca klajā ar atklāsmi, ka «rīt jau varam pamosties citā realitātē», tā dodot aizplīvurotu, bet nepārprotamu mājienu Latvijas iedzīvotājiem vai nu skriet uz ieroču noliktavām ņemt plintes, vai arī krāmēt mantas un pirkt vienvirziena biļetes uz citām zemēm. Ja Rinkēvičs būtu kāds politikas komentētājs, šādi biedējoši mājieni būtu attaisnojami varbūt auditorijas piesaistei, bet arī tad ne sevišķi. Bet viņš ir ES prezidējošās valsts ārlietu ministrs un viņa vārdam ir pilnīgi cits svars, tāpēc nekā citādi kā par bezatbildīgu panikas sēšanu šos izteikumus saukt nevar. Diemžēl jāsecina, ka sava amata svaru par maz novērtē arī Laimdota Straujuma, kura nākusi klajā ar apgalvojumu, ka «dažas hibrīdkara pazīmes Latvijā jau ir novērojamas». Kas, atvainojiet, no tā ir jāsaprot vienkāršam Latvijas iedzīvotājam? Kā viņam tagad būtu jāreaģē un jārīkojas, ja viņš jau, pēc Straujumas domām, atrodas «hibrīdkara» stāvoklī ar vārdā nesauktu pretinieku? Bez konkrētiem priekšlikumiem rīcībai, plāniem un rīkojumiem iedzīvotājiem turpmākām darbībām apdraudējuma situācijā šādi amatpersonu izteikumi ir vērtējami kā provokācijas pret sabiedrisko kārtību. Uzteicami, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš ir noturējies, nemetot pagales sabiedrības satraukuma ugunskurā, un runājis, līdzīgi kā Merkele, par diplomātiska risinājuma nepieciešamību Ukrainā.
Iebaidīšanas taktika, kas pēdējā laikā tiek lietota politikas laukā, nedrīkst būt izmantota publiskajās runās ar valstu iedzīvotājiem. To atcerēties būtu godājamu politiķu pienākums.