Nereālā tautas griba

© f64

Latvijas tautai ne reizi vēl nav ticis ļauts pašai ievēlēt Valsts prezidentu – ne pirms okupācijas, ne arī pēc neatkarības atjaunošanas. Vai tieši tāpēc, ka esošā politiskā sistēma to neļauj, vai tieši tāpēc, ka esošajai politiskajai elitei ne prātā nenāk mainīt šo sistēmu – bet tautai gribas ievēlēt prezidentu pašai. Vai tiešām tas liecina par bērnišķību: gribēt izdarīt to, ko gudri onkuļi neļauj, vai gluži otrādi – par briedumu: jo tauta taču labāk zina, ko tai vajag?

Vairāk nekā 70% iedzīvotāju atbalsta priekšlikumu, ka Valsts prezidentu būtu jāievēlē visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem, liecina socioloģisko pētījumu centra SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma 2104. gada decembrī tapis pētījums. Tajā pašā laikā šo sabiedrības nostāju politiskā elite cenšas marginalizēt, novirzot opozīcijas bezcerīgo projektu plauktā: ar tautas vēlētā prezidenta ideju uz vēlēšanām taču gāja Ingunas Sudrabas partija.

Taču tikpat margināla savulaik šķita Satversmes preambulas ideja – nu, pamuldēs politiķi, pazīmēs sev ideoloģiskās platformas, un rimsies. Bet nē – Satversmes preambulas ideja tika realizēta, un diez vai tā konkrēti ir ko mainījusi katra Latvijas iedzīvotāja ikdienā, tomēr pēdējo starptautisko notikumu gaismā ieguvusi gluži aktuālu aspektu – nebūs taču lieki uzsvērt, ka «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības». Situācijā, kad Eiropas multikulturālisma politika pārdzīvo smagu krīzi, preambula sakārto Latvijas valsts pastāvēšanas ideoloģisko bāzi, neatstājot īpaši daudz vietas spekulācijām. Nu vismaz «dokumenti u nas v porjadke»...

Tieši notikumi ar preambulas negaidīto aktualitāti liek palūkoties ar citām acīm uz tautas vēlēta prezidenta ideju: varbūt tā nav jānobīda atvilktnē? Pamata pretargumenti šai idejai ir tādi, ka tauta slieksies ievēlēt «Dormeo matraci», proti, to personu, kam būs visplašākā reklāmas kampaņa, bet kurš nebūt nebūs pats labākais, atbildīgākais un Latvijas uzplaukumu veicināt spējīgākais pretendents. Arguments par reklāmas nekritisko uztveri ir vietā, tomēr diez vai absolutizējams, jo jau vairākas Saeimas vēlēšanas parāda, ka tauta uz plikiem reklāmas āķiem neķeras.

Otrs arguments pret tautas vēlēta prezidenta ideju ir saistīts ar to, ka bez prezidenta funkciju un visas politiskās pārvaldes sistēmas maiņas (arī Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņas) tam nebūs nekādas jēgas, proti, tiks ievēlēta izkārtne bez reālas varas un atbildības. Tas ir pietiekami nozīmīgs arguments, taču – kas gan liedz veikt valsts politiskās sistēmas revīziju, kas būtu nepieciešama reizē ar visas tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas izveidi?

Patiesībā jau zināms, kas to liedz – politiskās gribas trūkums. Izmainīt politiskās sistēmas svaru kausus, lai kučieru vietā Latvijas politikā atkal atgrieztos karaļi, kučieri nemaz netaisās. Nav jau latvieši ne par kapeiku dumjāki par leišiem (kuri vēlē prezidentu tiešās vēlēšanās), lai nesaprastu, kā prezidents jāvēlē, un demokrātijas citadele Briselē jau ar nesabruks no mūsu politiskās sistēmas rekonstrukcijas dārdieniem.

Taču palūkojiet, ko tauta bez jebkādas reklāmas ir gatava ievēlēt par Valsts prezidentu – pirmajā vietā šeit nostājas Aivars Lembergs, otrajā – Nils Ušakovs, un trešajā – Vaira Vīķe-Freiberga. Zīmīgi, ka vispārējā visu respondentu izvēles secība atbilst pilsoņu izvēles secībai. Latviešu vidū šī izvēle gan būtu attiecīgi – Vaira Vīķe-Freiberga, Aivars Lembergs, Andris Bērziņš (tagadējais Valsts prezidents).

Acīmredzot šī SKDS pētījumā apstiprinātā līderu izvēle arī ir tas raksturlielums, kas visu politisko gribu realizēt tautas vēlēta prezidenta ideju nodzen līdz nullei. Netaisās Saeimas un «ārpakalpojuma» polittehnologi, kas raduši sashēmot prezidenta vēlēšanas, atstāt šo izvēli tautai. Bet lai jau neatstāj – pētījumi padara vieglāku uztveri, ko tad sabiedrība cer ieraudzīt kā sava viedokļa reprezentantus.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais