Toreiz es vēl nezināju..
Vienu komentāru es rakstīju 2013. gada 22. novembra rītā pēc traģēdijas, kas notika iepriekšējās dienas vakarā Zolitūdē, Maxima veikalā. Tas netika publicēts avīzē, bet tikai interneta portālā, jo toreiz šķita, ka līdz brīdim, kad iznāks avīze, emocijas jau būs liktas pie malas.
Un, ugunīm mirgojot, policijas mašīnās tiks sēdināti un vesti uz nopratināšanu visi, kas vainojami šai masu slepkavībā. Domāju, ka tiks sasaukta Saeimas ārkārtas sēde, uz valdību tiks aicināti projekta investori, lai pārskatītu viņu investīciju nosacījumus, būvnieki, uzraugi un arhitekti tiks saukti pie kriminālatbildības utt. Toreiz es vēl nezināju, ka par pirmajām vainīgajām traģēdijā piesauktās... skrūves tā arī paliks vienīgās vārdā sauktās vainīgās... Toreiz es vēl nezināju, ka visiem nāksies vērot šaušalīgās drupas vēl teju gadu un solītā piemiņas memoriāla vietā sliesies apakšzemes stāvvietas jumts. Toreiz es vēl nezināju, ka Zolitūdes iedzīvotājiem nāksies vēlreiz vērot cietsirdīgos eksperimentus, kuros izmeklētāji un eksperti mēģinās vākt pierādījumus, it kā 54 izdzēstās dzīvības nebūtu pietiekams pierādījums šokējošai bezatbildībai un korupcijai būvniecības nozarē. Toreiz es vēl nezināju, ka valdības vadītāja maiņa nenozīmē politisko tikumu maiņu ne tikai politiķu sazobē ar uzņēmējiem valsts pasūtījumu dalīšanā, bet pat ciniskus mēģinājumus izbūvēt savu politisko karjeru uz traģēdijas rēķina. Toreiz es vēl nezināju, ka Maxima tiks boikotēta vien pāris mēnešus un tad spēs atplaukt dažādos reputācijas topos. Toreiz es vēl nezināju, ka bojāgājušo tuviniekiem tik piešķirtas dāsnas kompensācijas, bet būs arī krāpnieki, kas mēģinās iedzīvoties uz prātam vēl joprojām grūti aptveramās nelaimes rēķina.
Toreiz es vēl nezināju, cik vienota spēj būt tauta nelaimē. Ka līdzjūtībai, sirds siltumam un nesavtībai ir lielāks spēks nekā cinismam, nežēlībai un mantkārībai. Toreiz es vēl nezināju, ka jauniņais kasieris, Mārtiņš, ir dzīvs, lai gan es viņu jau apraudāju. Mārtiņa brīnumainā izglābšanās ir simbols, ka pēc pilnīga sabrukuma ir iespējama atjaunotne. Viņam stāvējis klāt sargeņģelis, kas neļāva aiziet jaunam.
Tas, ko es zināju toreiz un zinu tagad – ka mūsu atmiņās paliks dzīvi tie 54 cilvēki, kuru mūžu sadragāja Maxima veikala jumta bloki. Viņu dvēseles ir nemirstīgas un to piemiņa mūžīga.
Skats pa logu. Uz sagruvušo Maxima.2013.22.11.
...Es jūs atceros. Gan dūšīgo kundzi ar biezajām brillēm, kas Zolitūdes Maxima kasē sēdēja teju katru reto reizi, kad ieskrēju tur kaut ko nopirkt. Jaunekli blakus kasē, kas izskatījās kā tikko beidzis skolu un izvēlējies kasiera darbu, lai paliktu Latvijā, nevis dotos Īrijā sēnes lasīt.
Vēl ne tik veco sievieti, kuras seja un manikīrs liecināja par to, ka vēl nesen piedzīvoti labāki laiki par sēdēšanu veikala kasē. Blondo jaunkundzi, kura vēl mācījās un pieļāva kļūdas, apkalpojot teju katru pircēju. Man tagad kauns par neiecietīgajām dusmām, kuras izjutu, kad mani neapkalpoja tik ātri, kā gribēju, un noskaitusies nozvērējos atkal un atkal uz šejieni iepirkties nekad vairs nenākt...
Tomēr es atnācu, precīzāk, atskrēju vakar vakarā, pēc sešiem. Brīdi likās, ka neatrodos ne Rīgā, ne Latvijā, bet kaut kādas apokaliptiskas gleznas vidū, kur mirgo ātro palīdzību un ugunsdzēsēju mašīnu ugunis, velk lentes policija, raud un kliedz tuvinieki un notikušās traģēdijas aculiecinieki dalās savās versijās par notikušo.
Īsi – aina no vismaz desmit aculiecinieku teiktā bija šāda: pulksten četros noskanēja signalizācija un visi tika lūgti pamest veikala telpas. Tai pašā laikā netika dots rīkojums darbiniekiem pārtraukt darbu. Īsi pirms pulksten sešiem vienā mirklī līdzīgi kāršu namiņam vai domino kauliņiem no vienas veikala puses sāka iebrukt griesti – plātni pa plātnei. Tas notika tik ātri, ka triecienvilnis vairākus pircējus aizsvieda līdz veikala durvīm un sagrāva ēkas fasādi. Visi tie, kas izglābās, paspējot izskriet vai izlauzties caur izsisto stiklu nobloķētajās durvīs – tie ir tie cietušie, kuri ar dažādām traumām tika nogādāti slimnīcās. Pēc tam, aptuveni pēc stundas – ap pulksten septiņiem – manu un citu aiz policijas lentes stāvošo cilvēku priekšā notika otrais nogruvums. Dzelzsbetona atlūzas nobira pār pussagruvušās ēkas vidu, ar katru atsitienu mazinot cerības par izdzīvojušo skaitu.
Žurnālistes statuss ļāva kopā ar notikuma vietā ieradušos Rīgas vicemēru Andri Ameriku piekļūt tuvāk glābējiem. Divi no kuriem pēc otrā nogruvuma zaudēja dzīvību, bet vēl viens – neilgi pēc tam. Glābēju jautājums ātrās palīdzības mediķiem – kā varam nogriezt kādam kājas, jo tās piespiedis betona bluķis, ko nevaram pacelt... lika sastingt asinīm dzīslās. Es nezinu, vai tas tika realizēts. Bet lika skaidri apzināties traģēdijas mērogu un to, ko nākas piedzīvot cietušajiem un glābējiem šajā dzelzsbetona ellē. Bet dzīvie vēl bija – meitai bija izdevies sazvanīt savu māti, kura gulēja zem gruvešiem. Vēl citi telefoni izmisīgi džinkstēja drupās.
Patiesībā pirmos izglābtos cilvēkus no drupām sāka vilkt un nest ārā tikai dziļā naktī. Un teju visi bija zaudējuši cīņu par izdzīvošanu. Līdz tam notika tehnikas – četru ceļamkrānu pievešana, atlūzu novākšana. Visa veikala ēkas iekšiene bija teju viena monolīta betona plāksne, un tādu cilāšana ar rokām nav cilvēku spēkos.
Naktī ieradušās amatpersonas – Valdis Dombrovskis, Rihards Kozlovskis – varēja vien konstatēt, ka darbi notiek. Viņi nemetās apsūdzēt tos, kuriem vajadzēja stāvēt pirmajās rindās, lai palīdzētu glābējiem – būvniekus, konstruktorus, būvuzraugus, Maxima vadību. Visus tos, kuru iespējās un spēkos bija traģēdiju novērst. Ja vien viņi būtu bijuši savu pienākumu un sirdsapziņas augstumos. Bet nebija.
...Pēc negulētas nakts astoņos no rīta biju atkal pie drupām. Aļona 14 stundas stāvēja pie policijas novilktās lentes, smēķējot cigareti pēc cigaretes un gaidot Andreju, vīru. Sirdīgi purpinot, kāpēc viņš gribēja iet uz veikalu vakarā, nevis no rīta. Traģēdijas brīdī viņi veikalā bija abi – kad sāka brukt griesti, sadevušies rokās un skrējuši uz izeju, tad vēl pēdējais acu skatiens vienam uz otru, un... triecienvilnis trauslo sievieti atsviedis līdz durvīm, no kurienes viņu ar savainotu kāju izvilkuši divi pieskrējušie apsargi. Andreja māte Ņina stāv blakus. Elsas ik pa brīdim turpina purināt abas sievietes, un viņas spītīgi atsakās no policijas darbinieces piedāvātās tējas, lai sasildītos. Aļona nosaka – viņi visi guļ veikala vidū, ko tie glābēji tur pa malām staigā... Pie dzeltenās glābēju telts, kur guļ iznestie bojāgājušie, ik pa brīdim pienāk izsauktie tuvinieki. Lai atpazītu. Tad ļimstošie un raudošie cilvēki dodas prom. Viņu un viņu mīļo dzīves sabrukušas. Palikušas ēkas drupās.