Pēcvēlēšanu drudzim nevēlamas blaknes
No pēcvēlēšanu drudža parlamentā nepārvēlētā Vienotības līdere Solvita Āboltiņa atguvās Itālijā. Atgriezusies dzimtenē, viņa steidza paziņot sensāciju kārajiem žurnālistiem, ka baumas par Vienotības nāvi ir pāragras. Tādējādi mēģinot radīt iespaidu, ka koalīcijas vecākā brāļa gars ir joprojām možs un tas ir gatavs cīņai, lai ar elkoņiem un pārākuma apziņu noklātu visu valdības sarunu laukumu.
Savā ziņā Āboltiņai taisnība – Vienotība tiešām nevaid mirusi. Tikai tās galmā ir noticis apvērsums un vadību (pagaidām neformāli, bet cik tad tālu līdz formalitātēm) pārņēmusi Ilze Viņķele. Viņa kopā ar Edgaru Rinkēviču ir valdības sarunās nobloķējuši abus Laimdotas Straujumas sānus un rausta vadības grožus partijā. Veco jaunlaicēnu kompānija, kas bija Vienotības spicē, izskatās, ir aizslaucīta politiskās vēstures mēslainē.
Laimdota Straujuma nav politiska intrigante un rūdīta stratēģe, lai varētu uzlikt koalīcijas vecākā brāļa masku un sašķūrēt politiskā darba laukumu savam politiskajam spēkam par labu. Straujumai vienīgi ir, iepretim sākotnējai skepsei par pašas spējām premjerēt, ļoti iepaticies to darīt, un viņa negrasās kāpties malā. Tāpēc ir gatava klausīt katru, kurš viņai sola šo iespēju nodrošināt. Izskatās, ka šo solījumu ir devusi Ilze Viņķele, kura steidz piepildīt ambīcijas uz ne tik sen zudušo ministra (jā, kāpēc ne – finanšu?) amatu. Taču arī Straujumai ir jāatceras, ka diez vai Ilzes Viņķeles apetīte beigsies ar ministra amatu – jau uz iepriekšējo Vienotības kongresu bija runas par Viņķeli kā potenciālo Vienotības vadītāju. Toreiz tas nevainagojās ar panākumiem. Nākamais Vienotības kongress būs drīz, un piedziedātāju koris Viņķelei tikai palielināsies, redzot Āboltiņas nokautu. Un kāpēc gan uz šī fona neatjaunot stāstu, kas patiesībā ir visnotaļ pamatots, ka partijas priekšsēdētājs ir arī premjera amata kandidāts? Laimdotu Straujumu tad amatā noturētu varbūt vienīgi fakts, ka diez vai tagadējie potenciālie koalīcijas partneri būtu ar mieru doties zem Viņķeles karogiem. Bet arī koalīciju taču var pamainīt, vai ne?
Un te nu sākas būtiskā stāsta daļa par to, kā koalīcijas partneri ir sapratuši vēlētāju izvēli, politisko realitāti pēc vēlēšanām un vēlētāju gribas izpausmi. Šķiet, ka ne Nacionālā apvienība, ne Zaļo un zemnieku savienība nav izpratusi sava potenciālā un esošā koalīcijas vecākā brāļa – Vienotības – bēdīgo situāciju. Savu ambīciju līmeni viņi piezemē līdz domām, ka Vienotība tiešām vēl ir vecākais brālis un visspēcīgā partija, kam jādod kučierēt valdībā un kura balsij ir izšķiroša nozīme. Nacionālā apvienība savu mazvērtības kompleksu tādējādi cenšas apmierināt, runājot par Reģionu apvienības saukšanu valdībā, lai, bloķējoties ar to, pieaudzētu muskuļus valdības sarunās par amatu sadali. Savukārt ZZS šķiet izplūdusi pieticībā amatu pieprasījumā, sarullējusi trubiņā un pieglaudusi ausis, lai tik kāds medijs pa tām neiebliež, noblējot veco dziesmu par Aivaru Lembergu kā valsts nelaimju centrālo vaininieku.
Laikā, kad potenciālā koalīcija putrojas amatu sadales brikšņos, sabiedrībā briest tradicionālā un dabiskā neapmierinātība ar vēlēšanu rezultātiem. Pretēji tam, par ko brīdināja eksperti koalīciju – nedomājiet, ka jums ir dots uzticības mandāts darīt visu, tāpat kā līdz šim –, viss tiek tieši tāpat arī darīts. Galvenokārt tāpēc, ka topošajai valdības koalīcijai nav nekāda virsuzdevuma vektora, izņemot tieksmi sadalīt politiskās atbildības laukumu tā, kā pašiem izdevīgāk. Stratēģiski, valstiski uzdevumi būtu jāstāda, mazākais, premjera partijai. Bet tā ir iegrimusi intrigās, pašlabuma meklējumos un morālā krīzē. Izskatās, ka pārējie politiskā laukuma spēlētāji piever uz to acis. Cik ilgi vēl?